|
|
Sunday, February 24th, 2008
|
11:33a
Domājot par savu ikdienu, nāk prātā filmās redzētās asv vidusskolas ar - foršās meitenes/lūzeri/grāmatu tārpi/citas kategorijas. Ar visām tām drausmām par - kurš ar kuru, kā iekļauties un izdzīvot.
Vidusskolā man vismaz bija skaidrs, kur ietilpstu un pie kura galdiņa sēdēt. Tagad "Lielajā dzīvē"- neiederos nekur.
Spicajām meitenēm - par citādāku
Alternatīvajiem - par parastu
Krieviem - par latvisku
Britiem - par krievisku
Amerikāņiem - par eiropeisku
Ķīniešiem - par skaļu.
Party people - par ripas nerijošu
Other people - par traku.
Bet kamēr šito rakstiju, sapratu - a nafig viņi vispār man vajadzīgi!? Man nav vajadzības pēc cilvēkiem visu laiku un vispār - vairāk par viņiem visiem kopā ņemot es tomēr gribētu - suni. Tad mēs saprastos bez vārdiem un ietu garās pastaigās svētdienu rītos :)
(comment on this)
|
4:19p
bet, ja par priecīgo, tad - šonedēļ pārliecinājos, ka Spānija joprojām ir brīnišķīga. Ja, kad tur dzīvoju, likās ka patīk saule, palmas un fiestas, tad šoreiz likās, ka patīk tieši tās mazās lietas, kas reiz likās tik nesaprotamas un tūristus kaitina-
ka pastmarkas var nopirkt tikai tabakas veikalos, ka paēst pa dienas vidu nevar, ka nepārdos, ja negribēs, ka pelnutrauku vietā ir grīda,ka angliski nerunās principa pēc.
Un tas, ka tagad to ne tikai zinu, bet arī esmu pieņēmusi par normu, tas viss lika sajusties kā mājās atbraucot. It kā España mani gaidītu un teiktu - hola, kur tu tik ilgi biji, saulei tevis pietrūka...
(4 comments |comment on this)
|
|
|
|