urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann lasi vien tālāk lasi vien tālāk ieva.klava@gmail.com Lauku dvēsele. Kas tad cits. 2014-09-18T09:28:47Z 2014-09-18T09:28:47Z urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:90559 2014-09-18T11:47:00 2014-09-18T11:47:00 2014-09-18T09:28:47Z 2014-09-18T09:28:47Z Tātad. Vispirms pats svarīgākais. 10 km skrējiems 1:15:30<br />4 minūšu uzlabojums kopš Maija. Jāatzīst, mans ātrums ir tik nožēlojams, ka pat man nevajadzētu būt problēmām viņu uzlabot un uzlabot par minūtēm katru reizi, kad skrienu. <br />Endomondo uzrādīja vēl labāku laiku, taču es uzticos 10km trases garumam un ņēmu laiku, kurā es noskrienu no starta līdz finišam. Čipa laiks uzrāda par minūti vairāk. Tas man arī nepatīk, jo es uzspiedu start pie starta un stop pēc finiša. Laiks gan nav īsti manipulējams, ja GPS un kilometri distancē var mainīties.<br />Taču tā sajūta, kad Endomondo pie 1h13min pateica, ka esmu jau noskrējusi 10km deva baigo sparu noskriet tos atlikušos pārsimt metrus līdz finišam.<br />Tagad it kā atpūtas nedēļa, it kā cītīgi būtu jāgatavojas 04. oktobra sacensībām Tartu. Ļoti gribētos uzrādīt labāku rezultātu nekā Tallinā, taču man nav ne jausmas, vai es to varēšu. Tallinā bija lielisks laiks, laba ēdienkarte, pacilāts garastāvoklis un pirmais kilometrs bija lejā pa kalnu. Vesels kilometrs! Pēdējie 2.5km bija augšā pa kalnu, un tas mani nokāva, taču tā sajūta, kad Tu traucies pa kalnu lejā ar milzīgu masu ar cilvēkiem, visi smejās, kliedz, runā. Forši.<br />Kas nebija forši bija tas, ka 10km distancei nedeva medaļas. Biju pārliecināta, ka lasīju, ka dos medaļas. Jutos pat ļoti apčakarēta :p bet ko nevar mainīt, nevar.<br />Skrējiens pats par sevi bija ļoti skaists. Tallinas ielas, jūras mala, ļoti jauki. Skrēju tos 10 km un domāju par to, ka vajag skriet pusmaratonu. Es saprotu ar galvu, ka fiziski pusīti vēl nevelku, taču tā doma perinās. Un perinās...<br />Redzēs.<br /><br /><b> The first step towards getting somewhere is to decide that you are not going to stay where you are.</b> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:90165 2014-08-21T13:29:00 2014-08-21T13:29:00 2014-08-21T10:44:04Z 2014-08-21T10:44:04Z Jau mēnesi kāsēju kā vecs kurpnieks. Tāds kurš daudz pīpo, tāds kurpnieks.<br />Saaukstējos aktuālajā kondicionieru periodā un tas klepus tā arī nepārgāja. Kolēģi jau sāka norādīt, ka jāiet ir pie ārsta.<br />Pierakstījos, dabūju laiku tajā pašā dienā, kas bija vakar. <br />Aizgāju pie ārstes.<br />Diagnoze vēl nav, tā tik būs piektdien, taču plaušas izklausās astmatiskas, bronhi spazmojas. Uztaisīja pilnu asinsainu ar iekaisuma faktoriem vai ko jau nu tur un arī dzelzi. Uztaisījām arī plaušu rentgenu. Nezinu, kaut kā sagruzīja tas viss.<br />Skriet nedrīkst, jāguļ mājās, jādzer zāles un tējas, jāizvairās no lietus, staigāšanas pa āru, caurvējiem.<br /><br />To es visu nobeidzu protams ar tādu normālo nepakļaušanos. Zāles pirkšu tikai pēc diagnozes, nevis tagad, izejot no ARS sāka gāzt lietus, pa kuru es uzticami tipināju uz Vanšu tiltu uz māju pusi. Tā arī līdz mājām aizgāju, slapja kā baznīcas žurka, pārsalusi, viennozīmīgi ne pēc ārsta ieteikumiem.<br />Mājās protams uzreiz ielīdu karstā dušā, izkarsējos, izejot ārā siltās drēbās un karstu tēju un zem segas. Noraudāju gandrīz visu vakaru. Kas par jopcikcak. Katru reizi kaut kas debīls iekrīt, katru reizi kaut kādi šķēršļi. Vakar neskrēju.<br /><br />Šodien gan es skriešu- ja jau es mēnesi nostaigāju kāsējot kā kurpnieks vēl vienu reizi pirms diagnozes skrienot neko neizmainīs. Tā vismaz es savā prātā nolēmu.<br /><br />Ar visu solīšanos turēt svaru uz 95/96kg, šodien nosveroties biju pie 94.4kg. Kā puisis saka- inerce. Turpināšu turēties pie tām pašām kalorijām, gan jau normalizēsies. Ja ne, nākamajā nedēļā palielināšu kaloriju daudzumu sev. Iespējams, ka nāksies pat samazināt, godīgi sakot, ja nāksies gulēt mājās un nekustēties.<br /><br />Gulēšana mani padara vāju :(<br /><br /><b> “Success is walking from failure to failure with no loss of enthusiasm.” <br /><i>Winston Churchill</b></i> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:90000 2014-08-19T09:32:00 2014-08-19T09:32:00 2014-08-21T06:47:38Z 2014-08-21T06:47:38Z Aizvakar bija intervāli jāskrien. Garastāvoklis tuvu pie nulles, pat mazliet jau velk mīnusos. Iet nekur negribās, skriet negribās, nogurums. Kā arī klepus vēl joprojām moka, bet par to atsevišķi.<br />Mans mīļais līdzcilvēks nolēma iet skriet man līdzi. Es sapukojos- atkal skries un kaitinās ar savu ātro skriešanu un lielo varēšanu.<br />Neko, sākām skriet, kaut ko runājam, runājam un taqd es saprotu, ka es skrienu un runāju. Runāju! Es varu paskriet un parunāt reizē! Pēc kilometra Endomondo pasaka, ka skrienam ātrāk nekā man ir iedalīts. Neko, skrienam tā patās, šķiet viegli. Pēc mazliet vairāk kā 2 km sākam intervālus- man pirmajiem 200m dukas pietiek, pēc tam jau tvaiks krītas eksponenciāli. Diafragmu dedzina, kājas piepildās ar svinu, rokas atsakās būt rokas. Metu nost ātrumu, bet izturu izlikties, ka skrienu ātrāk līdz kamēr intervāls beidzas, tad gan nometu ātrumu uz hibernācijas līmeni.<br />Tipinam tālāk. Puisis saka, ka vajag mazliet ātrāk, es domās metu pretī, ka vispār tūlīt sākšu staigāt. Bet neko, noskrienam tos 400 m lēnām, nākamais intervāls tikai 200 m. Skrienam to, klaji lēnāk nekā pirmo, bet vēl joprojām tempā. Kā izrādījās pēc tam, vidēji, intervāli bija pilnīgi vajadzīgajās robežās, pat ātrāki, taču atslodzes intervāls un atsildīšanās bija apkaunojošā ātrumā. Pēdējās 15 min vilkāmies kā vecas tantes. Vienā momentā pat palika žēl puikas. Viņam tas droši vien bija tuvāk pie laika tērēšanas, nekā treniņa. Bet gan jau ka vienalga mazliet noderēja.<br />Kopsummā OK, patīkami 10 grādi, labs sākuma temps un intervāli, sūdīgs recovery un atsildīšanās. Nevar saprast, vai sevi žēlojo, vai patiešām nav dukas iekšā. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:89832 2014-08-17T21:30:00 2014-08-17T21:30:00 2014-08-17T19:05:05Z 2014-08-17T19:05:05Z Pēdējos pāris mēnešos esmu sev apsolījusi, ka sasniegšu vismaz vienu personīgo rekordu mēnesī. Parasti PB listē ir ātrākais 1km, 3km, 5km vai noskrietie km 1h. Šodien es sasniedzu labāko rezultātu 1 stundā noskrietajos kilometros- 8.2km. <br />Es zinu, es zinu, tas nav daudz, citi netrenējoties, iedzerot un uzpīpējot un nedarot neko var noskriet daudz vairāk kā es, bet es jau sen tiku tam pāri. Es sacenšos ar sevi. Ne ar dāmu pa kreisi, kungu pa labi vai priekšā. Mana motivācija esmu tikai es pati. <br />Pirmo gadu bija smagi, aptvert, ka es neesmu neviena kategrorijā, neviens nav manā kategorijā. Dažreiz es redzu cilvēkus skrienot man garām, apsteidzot mani, lidojot- stipri vecāki vai smagāki cilvēki. Tagad es aizveru acis un skaitu savu mantru "Focus on your own ability!" Un ja vēl pagadās Prodigy Voodoo People tad ir vēl labāk.<br />Šodien nācās meklēt citu ceļu skriešanai, jo redziet Rīgas svētki bija pulcējuši ļaudis un norobežojuši krastmalu. Un skrējiens bija ļoti foršs, viegls un ļoti pat motivējošs. Nācās padzerties no Kongresa nama strūklakas.<br />Ah, this is life.<br /><br /><b> "Never try to be better than someone else. Learn from others, and try to be the best you can be."<br /><i> John Wooden</b></i> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:89052 2014-08-14T22:37:00 2014-08-14T22:37:00 2014-08-14T20:19:51Z 2014-08-14T20:19:51Z - ideāls laiks lēnam skrējienam :)<br />Šodien Endomondo man bija iedalījis kaut kādu antiņa treniņu- 2.1 km. <br />Šķiet nebiju skrējusi 2 km jau sen sen, taču apskatoties skriešanas ierakstus, izskatās, ka katru mēnesi ir viens īsiņais treniņš. Jebkurā gadījumā- īsiņais.<br />Visu skriešanas laiku biju pilnīgā hiper-domāšanas garastāvoklī. Visu laiku domāju par to <i> ko un kā </i> es jūtu, nevis par to, kā es skrienu. Gribējās foršu ierakstu par skriešanas emocijām, bet godīgi sakot- tāds 15 min skrējiens vien tas ir. Iesvīst iesvīdu, sirdi uzsitu, diafragmu sajutu. Mazliet, bet sajutu.<br />Spēka vēl joprojām tā īsti nav, ja būtu bijis garāks skrējiens, būtu bijis grūtāk. Iespējams, ka vēl aklimatizējos pie jaunā svara. Varbūt tas bronhīts. Varbūt anēmija. Pff, ko tik nevarētu uzlabot. Un <i> sliktam dejotājam pat olas traucē </i> :D<br /><br />Šādās dienās pastiprināti domāju, ka nākamgad jānoskrien pusmaratons.<br /><br /><b> If you can't get rid of the skeleton in your closet, you'd best teach it to dance. </b><br /><i>George Bernard Shaw</i> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:88790 2014-08-14T13:27:00 2014-08-14T13:27:00 2014-08-14T11:36:10Z 2014-08-14T11:36:10Z Kādu laiku jau domāju par to, ka vajadzētu sākt rakstīt par saviem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem skrienot. Kaut kā visu laiku nav aizgājušas rokas līdz tam. Skrienu un domāju- o, tagad varētu uzrakstīt cik viegli skrējās, vai cik grūti bija, vai kāda dziesma visu laiku maisījās pa galvu. Un katru dienu es par to vienkārši aizmirstu. Jāstaipās, vai nogurums, vai šaušalīdz bads pēc skrējiena. Nezinu, vaisu laiku kaut kas notiek.<br />Šodien nolēmu, ka došu atskatu uz to, aks ir noticis kopš tā 2013. gada, kad rakstīju, ka pirmo reizi noskrēju 9 km. Nekur traki tālu es neesmu tikusi, nekādu veiksmes stāstu es pastāstīt nevarēšu. Bet hey, tas ir mans progress un mana dzīve. Rawr.<br />Pēc pēdējā ieraksta, ka šķiet, ka 10km vairs nav ņirgāšanāš pašai par sevi, esmu noskrējusi 10 km jau trīs reizes:<br />2013: Nike Riga Run<br />2013: Tartu City run<br />2014: Nordea Maratons<br /><br />Šogad vēl ir plānotas 2 sacensības:<br />14.09.2014 Tallinn SEB marathon (10 km distance)<br />04.10.2014 Tartu City run<br /><br />Viss ko es varu pateikt, ir ka gatavošanās šīm sacensībām ir bijusi... caurumaina. Tas būtu laikam vislabākais apzīmējums tam. <br />Šogad pa ziemu riktīgi gatavojos Nordea skrējienam. Endomondo man sagatavoja plānu, gāju pēc plāna. Ar caurumiem... Daudz izlaidu, jo bija smagi skriet, taču uzlabojumi bija, bija vieglāk skriet, lai gan svars tikai auga. Nezinu, pie Nordea biju tikusi atpakaļ pie saviem 101 kg. Ar tik daudz liekā svara ir grūti skriet. Bet es nezinu, godīgi sakot- man nav ne jausmas, nekad neesmu skrējusi ar mazāk kilogramiem. <br /><a name="cutid1"></a><br />Nedēļu pirms Nordea maratona nokritu ar drausmiem kaul-laužiem un temperatūru pie 38 grādiem. Klepus kā diloņa slimniekam, puņķi un asaras. Drausmīga nedēļa. Optimistiski domāju par to, ka nedēļa bez treniņiem man neko nenodarīs, ja jau pusgads ir ielikts trenējoties. Internetā daudz izlasīju, ka ja temperatūra nav paaugstināta vismaz 72h pirms skrējiena, tad viss būs OK. Trīs dienas vesela, un būs labi. Mans mīļotais strikti sekoja līdzi tam, kāda man tā temp. būs un ļoti pukojās, ja es centos raut termomentru ātrāk ārā. Ceturtdien, piektdien bez temperatūras un sestdien mazliet pāri 37. Te nu bija mazā dillema- skriet vai neskriet. Nolēmu, ka tas varētu būt tāds ķermeņa untums un nav ko iecentrētis uz vienu sliktu rādītāju. Klepus un sēcienu vēl joprojām mani pavadīja, bet tas jau droši vien bija paliekas no pagājušās nedēļas.<br />Skrējiena dienā viss bija OK, saule, karsts, pirms mana starta pat izskatījās, ka līs. Un tad jau sākām pulcēties uz startu, mākoņi pavērās, un saule sāka sutināt. Dedzināt. Mēģināt mūs iznīcināt.<br />Emocijas - JĒĒĒĒĒ! Atrasti daudzi pazīstamie, safotografētas bildes, prieks un laime.<br />Iesildamies, pagoramies un 3, 2, 1- STARTS!<br />Jāatzīst, ka šis bija vissmagākais skrējiens kāds man bija bijis. Jau pēc pirmaiem 300 m es sapratu, ka bija jāpaliek mājās. Pirms pirmā dzeršanas punkta (1.6km) apzvērējos sev, ka nedzeršu. Pie šī punkta es tikai knapi tiku, galva griežas, šausmīgi grūti. Ūdens tiek rīts krūzītēm. Tālāk pa Pulkveža Brieža, tur jau pirmie staigātāji, paliek mazliet labāk, jo es jau vēļ nestaigāju. Nākamais dzeršanas punkts pie NBS- 2.9km. Pilnīgi debīls ūdens sadalījums. Tur atkal, dzeru, dzeru vēl. Tad sākas tas, no kā man bija bail, bet es nekad nesapratu, cik ļoti man būtu jābaidās- Vanšu tilts. Saule, karstums, kakafonija, cilvēki, galvā džinkst, krūtīs rauj kopā, it kā uz vemšanu, it kā nē. Dzert gribas. Nenormāli gribas dzert. Pie Olimpijas jau esmu stingri nolēmusi vienkārši doties uz mājām. Esmu pusceļā jau tur, līdz mājām tik 1 km. Un to pat varēs noiet. Nesaprotu vēl joprojām, kāpēc es neaizskrēju uz mājām. Priekšā vēl puse. Vai bija pat vairāk kā puse palikusi. Kaut kas ieklikšķēja, ka kaut vai fucking noiešu, bet pabeigšu. Un tad sākās iešanas mānija. Endomondo tik spļauj ārā min/km un es ar šausmām saprotu, ka būs pakaļā. Un es skrienu, eju, skrienu, eju. Vanšu tilts bija murgs. Trūka dzirdinātavas pie 5 km. Igaunijā dzeršanas punkti ir pie 5km un 7.5km. Un tas ir kruti. Latvijā- pie 1 km, 2 km un tad pie 7.5 km. Šausmīgi. Velkos, sirds klapē, kājas nevelk, cilvēki saka, lai iet uz priekšu. Eju uz priekšu.<br />Pretī bastejkalnam, mazliet pirms, trešā dzirdinātuve. Padzeros, padzeros, spiežu iekšā vēl. Smagi, tik traki smagi. Kāds uzlej uz galvas ūdeni. Laba sajūta, bet uzreiz savajagas uz tualeti. Gandrīz nokārtojos tieši tur un uz vietas. Traki, uz galvas vairs ūdeni liet nedrīkst.<br />Kultūras kilometrs, goda sardze- skaisti, tik skaisti, gribas priecāties, bet koncentrējos, lai skrietu. Seja nemērā šausmīgi izskatījās bildēs. Brrrr... Ar Tartu bildēm nesalīdzināsi. Bet ar Tartu vienkārši nesalīdzināsi- vesels un slims, kād diena pret nakti.<br />Brīvības iela bija mocības, bet godīgi sakot daudz daudz labāk nekā Vanšu tilts. Brīvībene tālu no mājās, tur nevarēja vnk apstāties.<br />Pie brīvības pieminekļa man paskrien garām 5km pirmā vieta. Sapratu, ka jāsasparojas. Nav slikti, es skrienu 2x lēnāk kā 5km labākais. Nav tik traki, nav tik traki. Bet tik smagi. No ietves tantes skrien līdzās un saka, lai skrienu, vilktu, ja varētu. Mīļās tantes. Pasmaidu. Šķiet, ka pasmaidu. Uz beigām vairāk pazīstamo seju gar malām. Kultūras goda sardze stiepj man rokas, lai sistu Hi-5. Situ Hi-5 un priecājos. šķiet, ka tūdaļ nomiršu.<br />Bruģis... fucking bruģis, solis pie soļa, jopcik, tas bija tik šausmīgi. Rātslaukums, gandrīz viss jau. Un šeit es sapratu, ka lai ko es kādreiz domāju- varēja labāk, ātrāk, šeit es to nevarēju pateikt. Pēdējie 150m un finišu šķiet bija lēnākie, kaut gan spiedu VISU, kas man bija iekšā. Nebija, kā Tartu, ka pēdējos 150m sprintā aizlaidu. Šeit es izliku pilnīgi visu, aks man bija.<br />Medaļa, soma, aplausi, ārā pa koridoru, cilvēki mētājas pa zāli, es zinu, ka ja apsēdīšos tur arī palikšu. Attaisu pudeli, padzeros. Sāku klepot. Iklepoju visus 10 km, bet skrējiena laikā neklepoju. Malacis. Vismaz tas.<br /> <br />Attaisu pudeli, dzeru daudz. Staigāju, atrodu vietu- pastaipos. Rezultāts labāks nekā pagājušajā gadā Tartu. Ar visām tām šausmām un staigāšanu. Ir labāks rezultāts. Lietas, ko es nekad nebūtu sagaidījusi.<br />10km Nordea: 1:19:09 Tartu: 1:19:29 <br /><br />Pēc Nordea trenējos. Vienkārši turpinu. Biju plānojusi skriet vienas sacensības mēnesī. Turēt sevi saspringumā. Bet tam būs jābūt nākamā gada plānam.<br /><br />Pašlaik, nākamās sacensības ir 14.09.2014. Līdz tam ir palikuši 16 treniņi. Tagad ir 96 kg, plēšu arī tos nost. Tas arī dod lielu stresu organismam- paikas nav, treniņi ir, spēka arī ne velna nav. Tagad turēšu 96-95 kg līdz Oktobra sacensībām. Redzēs, kā -5/6 kg ietekmēs tos 10km ko gribu skriet.<br />Cerams, ka būs vieglāk. Bet es nezinu, nekad neesmu skrējusi bez viņiem sacensībās.<br /><br /><b>"It's important to know that at the end of the day it's not the medals you remember. What you remember is the process -- what you learn about yourself by challenging yourself [...]"<br /><i> -Silken Laumann, Canadian Olympian</b></i> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:88470 2013-11-01T16:29:00 2013-11-01T16:29:00 2013-11-06T10:13:49Z 2013-11-06T10:13:49Z And here, I wish to create my bucket list. <br />Come back and update it, add something, add things.<br />So here goes:<br />- Buy at least one Rai stone<br />- Run a marathon<br />- Visit all the continents <br />[<b>PROGRESS</b>: South America, North America, Antarctica, Australia Oceania, Africa, <b>Asia(Cyprus), Europe</b>]<br />- Visit 1/3 of countries [assume 200 countries] <br />[<b> PROGRESS: 15 countries </b>(Sweden, Finland, Estonia, Latvia, Lithuania, Russia, Poland, Czech Rep., Germany, France, Portugal, Belgium, Netherlands, England, Cyprus)]<br />- Score 1000 km with motorcycle<br />- Go on a ride in the Syberian Express urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:88076 2013-08-15T00:10:00 2013-08-15T00:10:00 2014-08-21T10:45:23Z 2014-08-21T10:45:23Z Šodien savācos ar dūšu un noskrēju 9 km. šodien pirmo reizi dzīvē skrēju tik daudz. 9km @ 1h 12min. Svētdienas 10km Nike Riga Run vairs neizskatās par ņirgāšanos pašai par sevi. Tas izskatās pēc pirmā eksāmena, kas man būs, kas palīdzēs, iespējams, tiekties uz ko pavisam daudz lielāku. Ātrāku. Labāku.<br />šodien arī botas nenoberza pēdas. Paldies par to.<br />Rīt apmēram 6 km mierigs lēns skrējiens, tad gan 2 dienas atpūtas ar daudz makaroniem un vistas. Un cerības, ka svētdien es pamodīšos pašpārliecināta, svaiga, spēcīga un laimīga. Mazliet satraukta un ļoti spējīga. Es vienkārši gribu to izdarīt.<br /><br />Be damned all the consequences!<br /><b>Daring ideas are like chessmen moved forward; they may be beaten, but they may start a winning game.<br /><i>Johann Wolfgang von Goethe</b></i> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:87890 2012-02-09T23:24:00 2012-02-09T23:24:00 2012-02-09T21:24:58Z 2012-02-09T21:24:58Z urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:87594 2011-10-06T13:03:00 2011-10-06T13:03:00 2011-10-06T10:05:18Z 2011-10-06T10:05:18Z Šodien sapņoju, ka esmu ar kādu slēpņotāju bariņu aizlaidusi uz Šveici. Tā bija apbrīnojama sajūta. Mums tas aizņēma 18 stundas. Tūtaļ google mapos pārbaudīšu cik ilgi tas patiešām aizņem :)<br />Lieliska sajūta. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:87394 2011-08-30T14:09:00 2011-08-30T14:09:00 2011-08-30T11:01:18Z 2011-08-30T11:01:18Z Ich habe heute erfahren, dass hier nur behinderte Leute sich behalten. Man kann nicht etwas anbieten, was vielleicht gut für anderen wäre. Aber nein, man kann es nich machen, nur die einzige die perfekt die Sprache kennen. Ideal. Behindert und mir tut es sehr leid für sie. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:87044 2011-07-13T13:28:00 2011-07-13T13:28:00 2011-07-13T10:25:42Z 2011-07-13T10:25:42Z Trikko sapratu, ka esmu baigā neveiksminiece mātes acīs.<br />Visi viņas draudzeņu bērni baidz skolas (universitātes) un es to vēl neesmu izdarījusi. Un pat negribu vai netioecos to baigi izdarīt. Viņas draudzeņu meitas precās skaistās baznīcās un jaukos zaksos, bet ne es ne mana māsa tam jautājumam pat skarties klāt negribam. Māsa moš arī grib, bet man jau tas kaut kā galīgi <i> necepī </i>.<br />Mammas draudzenēm meitas un dēli jau ir mammas un tēti, cik skaisti mazi knibuļi, cik jauni mazi resgaļi. Man par tiem parazītiem pašlaik domāt vispār negribas. Kur nu vēl sev vienu iegādāt < <i>noskurinos</i> ><br />Darbs man arī ir tāds- vasarīgs, ziemā droši vien ka nestrādāšu, to protams parādīs nākamais mēnesis. Kas atkal manai mātei nepatīk, jo no manis vairāk naudas nosūkt nevarēs, nebūs no kā noplēst par telefona rēķiniem un nebūs kas samaksās par internetu un elektrību.<br /><br />Lai arī es esmu neveiksminiece vai neizdevusies līdz galam manas mātes acīs, bet es gribu vienkārši dzīvot. Strādāt. Izklaidēties. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:86908 2011-07-13T13:27:00 2011-07-13T13:27:00 2011-07-13T10:20:21Z 2011-07-13T10:20:21Z Baigi gribas kaut ko visu laiku, bet saprotu, ka nonaakot liidz tam momentam, ka varees, buus jau paargribeets. vaacinjsh vaacinja galaa. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:86531 2011-06-02T17:05:00 2011-06-02T17:05:00 2011-06-02T14:00:52Z 2011-06-02T14:00:52Z Only thing I have to say about the new president is: "Life, when I ask you, can it get any worse, it is a RHETORICAL question..."Nozhelojami urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:86445 2011-05-19T11:23:00 2011-05-19T11:23:00 2011-05-19T08:24:02Z 2011-05-19T08:24:02Z Es reiz biju tur, kur nebija slinkuma un tur kur bija izturība. Šķiet, ak es lēnām atgriežos. Nezinu,vai man izdosies pilnībā izlauzties no kusluma un negribuļā, bet es mēģināšu. Tas gan, es mēģināšu.<br />Atrastie slēpņi uzlabo garastāvokli, iespēja atrast slēpņus uzlabo garastāvokli pat vēl vairāk. Vajag GPS uztvērēj ierīcīti ar ko klaiņot pa mežiem līdz 17 stundām. Telefona gps ir daži mīnusi- bailes nomest, bailes saslapināt, bailes saskrāpēt, kā nekā man ar viņu vēl 2 gadus jādzīvo. Nemaz nerunājot par to, ka batereja beidzas pēc apmēram 3-4 h aktīvas lietošanas, 6-7 stundas, ja esi labi atcerējies karti un telefonu jāizmanto tikai pēdējajos metros, lai precizētos.<br /><br />Baigi vajadzētu...<br /><br />Arī strādāt un mācīties vajadzētu. Pirmo reizi manā mūžā darbs sāk palikt mazāk svarīgs nekā skola. Tas vieš cerību tajā, ka es varbūt varētu pabeigt to elles caurumu nākamgad. Jēzu, ja Tu esi kādreiz bijis, aizliec par mani vārdiņu tur augšā, lai man būtu sekmīgas atzīmes turmāk. Es arī pacentīšos vairāk, es apsolos...<br /><br />Jebkurā gadījumā <b> Neaizmirstiet aizstaigāt līdz referendumam un parakstīties par to, lai no nākamā gada 1.klasniekiem būtu latviešu valodas stundas klāt pie citām stundām arī</b> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:86172 2011-04-13T11:21:00 2011-04-13T11:21:00 2011-04-13T08:22:21Z 2011-04-13T08:22:21Z Man jau sen bija aizdomas, bet tagad es to patiešām sapratu- man ir bail no kosmētikas. Tā nosedz tavu seju, izķēmo, pieštopē poras un rada smagumu uz sejas, kas savelk tev grumbas. Pūderis tev sacietina seju, uzliek mirdzumu, kas ir vienkārši fucking SKĀĀĀRĪ. Vakarā to vēl nevar tik ļoti redzēt, liekas, ka Tu redzi izteiktaku un skaistāku veidolu. <br />Bet pa dienu. Kur tu skaidri redzi pūderkrēma "maskas" robežas, tu redzi pārsprāgušās pūtītes zem kārtām mālainas substances. Tu redzi kreveļainus reljefus, kur āda ir sausāka un spīdīgus pleķus kur tā ir taukaināka. <br /><br />Ārprāts... <b>Man liekas, ka no zombijiem man nav tik bail kā no šitā visa...</b> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:85871 2011-04-05T16:57:00 2011-04-05T16:57:00 2011-04-05T13:55:31Z 2011-04-05T13:55:31Z Kādreiz es zināju jūs visus. Tagad es nezinu vairs ne vienu. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:85599 2011-04-01T10:01:00 2011-04-01T10:01:00 2011-04-01T07:13:36Z 2011-04-01T07:13:36Z Rope and soap. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:85320 2011-03-31T11:01:00 2011-03-31T11:01:00 2011-03-31T08:11:11Z 2011-03-31T08:11:11Z Esmu lepna paziņot, ka turpināšu <span class='ljuser' style='white-space: nowrap;'><a href='http://klab.lv/userinfo.bml?user=rekviems'><img src='http://klab.lv/img/userinfo.gif' alt='[info]' width='17' height='17' style='vertical-align: bottom; border: 0;' /></a><a href='http://klab.lv/users/rekviems/'><b>rekviems</b></a></span> projektu un cerēšu, ka varēšu to nobeigt.<br />Cerēsim. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:85015 2011-03-31T10:52:00 2011-03-31T10:52:00 2011-03-31T07:54:10Z 2011-03-31T07:54:10Z Palasīju mazliet atpakaļ un ieraudzīju Kates vārdu. Un to, ka viņai nav tā, ko viņavēlas. Tagad esmu priecīga paziņot, ka Katei ir tas, ko viņa vēlējās- ģimene, dzīvoklis rīgā un bērns. Laimīgi un skaisti. Ja ģimene ir tas, ko vēlas. Un viņi izskatās laimīgi, līdz ar to laikam jāsaka, ka ir viss piepildījies un labāk vairs nevar būt :)<br /><a name="cutid1"></a><br /><br />Man atkal vēl nav tas, ko es vēlos. Laikam lielākoties tāpēc, ka es mainu to, ko es vēlos periodiski un ir grūti koncentrēties kādam noteiktam mērķim, jo pēc tā sasniegšanas būtu pabeigtības sajūta. Iegādājoties dzīvokli, butu vieta, kur vienmēr atgriezties, bet arī vieta, kurai būtu nepieciešams darbs, lai apmaksātu. Un darbs parasti prasa, lai Tu būtu tieši tur, kur ir darbs, nevis tur, kur gribās. KAs nozīmē, ka ja parādīsies kāds labāks mērķis, Tu būsi piesiets pie sava skaistā dzīvokļa un dzīvoklis būs Tevi vēl piesējis darbam. Un tas nozīmē, ka svētceļojums uz Tibetu ar kājām vai vilcienu vai kombinācija atkristu. Atkristu ļoti. Un tas vairs nav forši. Nav tā, ka es gribētu doties svētceļojumā uz Tibetu. Bet ceļojumā gan. Ar izturīgu mugursomu, izdzīvošanas treniņu, kādu naudas gabalu un riteni. Un vilcienu biļetēm. Es zinu, ka es to gribu. Es zinu, ak es gribu akut ko izdarīt tādu, kas mani aiznestu prom no parastā, kaut ko tādu, ko cilvēki vienkārši nedara. Teiksim euro-trip mani vairs nepiesaista. vai nepiš... Vai kaut kā tā. Tas viss ir tur, tas viss ir redzēts un tas viss tur droši vien arī paliks, jo UNESCO ir to atzīmējis savā blociņā. Es domāju, ka pat ja es nokavēšu un nomiršu neredzējusi, viņi vienalga tur būs un tas nebūs nekāds brīnums. Toties Āzijas āres, stepes, smilgas un smiltis. Dabas raupjums. Un oāzes, Dieva auss un Dieva mājas. Es gribu redzēt to, kas varētu drīz mainīties, to, kas varētu vēl vienu konfliktu neizturēt, to, kuru drīz varētu izkropļot štrāse vai fabrika. Es gribu redzēt to, kas ir lielāks par mani, to, kas ir bijis izveidots ar rokām un sviedriem, nevis ar traktoriem un metāla pacēlājiem. <br /><br /><br /><br />Un te nu es esmu, domājot, uz kurieni es gribu doties, domājot par to, ko es gribu savā dzīvē. Un es saprotu, ka es gribu brīvību. Vienkāršu brīvību. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:84936 2011-03-30T10:27:00 2011-03-30T10:27:00 2011-03-30T07:41:49Z 2011-03-30T07:41:49Z <i><u>Treat all disasters as if they were trivialities but never treat a triviality as if it were a disaster</u><br />Quentin Crisp</i><br /><br />Vakar saņēmu vēstuli no skolas, ka viņi man ir paaugstinājuši mācību maksu no 240 Ls uz 1500 Eur un man labāk nepīkstēt, citādāk paaugstinās vēl. Tad nu es lūk spēru visas zemes gaisā un ārdījos un ņēmos un raudāju. Ārprāts, kā es raudāju darbā. Tualetē un salvetītē, bet es biju tik nolāpīti satriekta.<br /><br />Nu lūk šodien jau lietas izskatās mazliet labāk. Man ir rakstisks papīrs par to, ka man maksai jābūt 240 Ls, viņi gan vēl var apstrīddēt un atrast loopholes un izurbties cauri un appist mani, bet vismaz man ir mazleit cietāks pamats zem kājām°.<br /><br />Kāpēc es nemāku būt mierīga un vēsa, kāpēc man ir jāuzvāras līdz nesaprotamiem grādiem un tad.. Un tagad es skatos uz e-pastu, ko sūtīju rektorei un šķiet, ka varēju jau arī mierīgāk.<br /><br />Eh. Bet nu, lab. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:84503 2011-03-29T13:51:00 2011-03-29T13:51:00 2011-03-29T10:49:16Z 2011-03-29T10:49:16Z Baigās, stiprās, smeķīgās dusmas. urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:84397 2011-03-28T14:06:00 2011-03-28T14:06:00 2011-03-28T11:05:44Z 2011-03-28T11:05:44Z Manas rētas tkal sāk niezēt. Tas ir tik nepatīkami- tu iebrauc viņās ar nagiem un saproti, ka tur ir defekts, tur ir bijusi saplēsta āda, tur ir rēta, un viņa vienalga niez kā dzīstoša. Man besij laika maiņas... urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:84196 2011-03-28T10:40:00 2011-03-28T10:40:00 2011-03-28T07:44:57Z 2011-03-28T07:44:57Z Pēc tēva nemitīgā terora, lai es nestaigaju ar to drausmīgo cepuri, es beidzot saņēmos darīt ko lietas labā.<br /><i> Īss paskaidrojums: ziemas laikā atstāju cepuri uz ceplīša un viņa vietās mainīja drastiski krāsu uz izdegušu </i><br />Paņēmu savu tamboradatu, ko nebiju turējusi rokās kopš 9. klases, kas ir...7 gadus atpakaļ un sāku meklēt puķu ornamentus. <br /><br />Atradu dažādus, izvēlējos vienu, paņēmu dziju un uztamborēju- bija par lielu, par resnu, par visu visu... izjaucu. Paņēmu citu dziju, kas pēc krāsas jau nu galīgi negāja klāt un uztamborēju tādu kā sniegpārsliņu. Sanāca. Un es domāju, ek, kāda starpība, kādā krāsā.<br /><br />Piešuvu pie cepures un iebāzu tēvam sejā- re, <u>neterorizē mani vairs</u>. Esmu lepna un apsēsta ar tamborēšanu tagad...<br /><br /><br /><b>Kādam ir liekas tamborēšanas grāmatas, lai man aizdotu/atdotu?</b> urn:lj:klab.lv:atom1:mary_ju_ann:83826 2011-03-24T09:40:00 2011-03-24T09:40:00 2011-03-24T07:41:59Z 2011-03-24T07:41:59Z <i><u>The more you find out about the world, the more opportunities there are to laugh at it.</u></i><br /> - Bill Nye<br /><br />Katru dienu atnākot uz darbu mani pārņem tāda mazā kauna sajūta. Es zinu, ka man nav ko te darīt vel vismaz kādas 2 nedēļas, un man viennozīmīgi nebija ko darīt te pēdējās 2 nedēļas. Bet es katru reizi šo kauna sajūtu aizmetu kā nederīgu, jo darbu esmu pelnījusi un man ar vajag <i>benefitus</i>, nevar tā, ka tikai darbs dabū benefitus no manis. Tā kā es garlaikojos, bakstos un darbu ļoti maz. bet tomēr saņemu apr to naudu.<br />Bail no augusta. Tad būs jāmeklē jauns darbs. Bailīgi.