| 1:24a |
Atrāvums no stāsta "Rekviēms"
Viņa iedomājās par sevi. Cik daudz gan no viņas bija atklāts viņas draugiem.
Bija lietas, par kurām cilvēki nerunāja. Mans tēvs bija alkoholiķis, manai mātei bija mīļākais, mani nomoka sapņi par kāda slepkavību. Man gribas redzēt pasauli citādāk. Man kādreiz gribas nomirt. Kāpēc gan atbalsta grupās visus iedrošināja runāt par savām problēmām, parādīt savu kroplo iekšējo bērnu un sniegt tam fizioterapijas sesijas. Sveiki, mans vārds ir Bobs un es esmu alkoholiķis. – Sveiks, Bob.
Nata vēlējās būt Bobs.
Bobs pieceļas un pieiet pie pults, kas klusi atrodas priekšā puslokā sasēdušiem cilvēku stāviem. Daži sēž aizsardzības pozā, bet tam nav nozīmes.
Bobs pieiet pie pults un saka- Sveiki, mans vārds ir Bobs un es esmu atkarīgs. (Sveiks, Bob- atskan no telpas). Es esmu atkarīgs no pasaules ēteriem. Es esmu atkarīgs no cilvēkiem, no savas draudzenes dusmām. Es viņu varētu bildināt un tad pateikt, ka tas bija joks. Un baudīt, kā viņa dusmojas. Es laikam esmu sociopāts. Un jā, es esmu atkarīgs no pasaules ēteriem... Ak, jā, es to jau teicu... (Tas nekas, Bob- atskan samtaina balss).
Bobs pasmaida.
Un man patīk smēķēt pasaules izjūtas. Visvairāk man patīk dusmas un naids.
It sevišķi manas draudzenes dusmas un naids. Ak, jā... Vai es jau teicu, kāpēc es esmu šeit?(Klusi čuksti telpā).
Es esmu Bobs. Un es esmu slepkava.
Man patika manas draudzenes naids tik ļoti, ka es vēlējos atrast, kur tas rodas.
Ne smadzenēs, ne zarnās es to neatradu. Bet tā smaka...
Sveiki! Es esmu Bobs. Un es baudu cilvēku ēterus.
Viss stāsts comming soon. ASAP ķeršos tam klāt :) |