| 12:06a |
Tumšā dvēsele
Tumšā dvēsele, krople!
Tu ielenes izdzimums, maita!
Tu slienājošs suns un kretīns,
Maucības kalngals un vaidi.
Tu saindē, nobāli, mirsti.
Tu neķītri radītais suns.
Riebīgi kaulainos plecus tu loki.
Darvas pielietās acis tu virini,
Garās skropstas apsvilušas
Līdz saknēm un plakstiņiem melniem.
Tu domā, ka pakrūtē viegli
Tādu slogu ir nēsāt ik dienas.
Pie velna un raganas, un valpurģa!
Tu vemjošais iznirelis,
Saviem smailiem, mezglainiem pirkstiem
Tu žņaudz katru dvēseli,
Iedzen šausmas ar savu izskatu.
Porainā āda no kuras sūcas asinis,
Tu Sātana sūtītais izlūks.
Tu, uz vēdera līdējs, zem gultas gaidītājs.
Retiem matiem, kā cerībām
Klāts ir tavs purns.
Tas viss, kas derdzas, ir laimība tava.
Tu apklāj ar vircas siekalām
Katru cilvēka smaidu.
Bet riebjas, ak riebjas, tavs Tuvums.
Bet krūtīs Tu iedēstīts esi.
Lai parādās sapņi, lai parādās prieks,
Kas barība Tava un Tu kašājies ārā
No sava apvalka melnā.
Tu pretīgā, mokošā, dzelošā,
Tu greizsirdība derdzošā mana. |