| 11:30p |
aiz rokas
Šodien mani noveda maliņā mans saprāts.
"Ieviņ," viņš teica, "Tu tikai turies, vēl dažas dienas un varēsi baudīt savu dzīvi, veidot to un baudīt. Bet tagad, nu piemirsti savas ambīcijas."
Es pamāju ar galvu un pasmaidīju.
Bet vēlāk sapratu, ka esmu iemīlējusies. Nevajadzīgi, lieki un sapņaini. PAti sev nodarot ļaunu. Un ko es esmu izdarījusi visiem.
"Ieva, pasaki viņam,"- no vienas puses.
"Ieva, kā man griezt šito?"
"Ieva, kā tu domā?"
Un vakara pirmspēdējā nagla bija
"Ieva, vai tu saproti mani?"
NU ,BET ,PROTAMS, KA SAPROTU, KAS MAN CITS ATLIEK????
Un tikai smaidu. Pa pilītei, pa pilītei vien. Lēnā garā.
Un tad iedzert ar vecu draugu. IEdzert, atslābināties... Bet nē, nekāda miera. Labi, ka telefons vismaz izlādējās.
Es izstājos. Es izstājos no dzīves.
Un atkal aizmigu tramvajā.
Vu vakara nagla:
"Ieva tu dunci man sirdī!"
It kā es būtu vainīga, ka man NAV vairs spēka un iespēju domāt.
Pažēlojiet mani, pasakiet, ka es esmu turējusies labi. Iedzeriet ar mani tēju, klusējot un nejautājot. Tiaki esot ar mani. Lūdzu, es citādāk nomiršu sociālā sfērā. |