Atsevišķi cilvēki man ir kā sarkanā lupata vērsim.
Dažreiz pat apjēdzu iespējamību, ka varbūt vienkārši piesienos. Bet nu, vienīgās virsotnes, kas nav sasniedzamas, ir stulbuma, ja? Un ja tas vēl nāk komplektā ar nekorektiem vai neētiskiem jautājumiem... Vispār piefiksēju, ka pēdējā laikā diezgan labi spēju savaldīties, aizskaitīt trīsreiz līdz desmit un tad izdomāt stratēģiski gudru atbildi. Bet tas nemaina vienīgi faktu, ka pa to laiku esmu paspējusi uzvilkties un izbesīties, ļoti iespējams, visai atlikušajai dienai.