mm mūld

tā skaisti un viegli dzīvot. tā skaisti un smagi iemīlēties.

jaunā dzīve tomēr ir nedaudz biedējoša. vajag tikt pāri šaubām.
jocīgi ir atcerēties pagājušo ziemu. visas tās situācijas un piedzīvojumus. trakā lidojumā ir pagājis arī šis pusgads. Adrim jau 4. tieši EČ sākumā viņš mums piedzima. tagad jau tāds zuksters. ehh kā laiks skrien. sentimentāls esmu bijis un vienmēr būšu. man jau ir tikai 4 lietas: draudze, darbs, Adris, klavieres. Ritenim galīgi nav laika.

piedzīvojums, kurā es sapratu, ka pats esmu vainīgs, ka nespēju būt tāds, kādam man vajadzēja būt, lai nenotiktu tas, kas notika. bet varbūt (cerams), ka tas notika tāpēc, lai es būtu labāks es.

es domāju, ka ir sasniegts jauns stāvoklis dzīvē. kaut kāda jauna kvalitāte, stāvoklis, kādā neesmu bijis iepriekš. lai arī pēdējā laikā ir notikušas visādas pārmaiņas, bet jūtos brīvi, nepiespiesti pat nedaudz pašpārliecināti. laikam tomēr sāku iemācīties paļauties uz Dievu un apzināties, ka patiesībā ir ļoti maz lietu, kuras spēju ietekmēt un kontrolēt savā dzīvē. līdz ar to, nav liela jēga cepties, uztraukties un pārdzīvot par man nesasniedzamām lietām. es patiešām izbaudu šo stāvokli, kad kā stulba avs varu sekot labajam ganam. es zinu, ka mani vada Jēzus. man ir tikai jāseko un jāmīl ar visu savu sirdi. es esmu priecīgs. es jūtu, ka man ir pamats zem kājām. šī drošība ir ļoti svarīga, lai nešaubītos par nākotni. tās šaubas jau vienmēr ir, bet es ticu, ka viss notiks tā, kam tam ir jānotiek. arī neizdevusies laulība ir mācība mums abiem. varbūt tas bija mans ceļš uz atgriešanos. es vairs nepārdzīvoju. labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas.
esmu priecīgs un pateicīgs par tiem cilvēkiem, kurus Dievs man ir devis šajā dzīvē - radiniekus, draugus un paziņas, darba un biznesa kolēģus, draudzes locekļus un, protams, manu dēlu. arī viņi formē mani un manu viedokli par šo pasauli. ja man nebūtu viņu, es būtu ieslēdzis pause savā dzīvē un nonācis drausmīgā depresijā, dēļ šāda stāvokļa neiespējamības laikā. lēna attīstība ir labāka par sprādzienu. mērķi tikai daži, bet sasniedzami un piepildāmi. es vairs nebūvēju sapņu pilis, lai nebūtu aplauziens. es vienkārši vēlos dzīvot, strādāt, pieaugt, mīlēt un būt laimīgs. neko vairāk.

vai tu tici? ja tu tici, kā tu to apliecini? va tavs ziedojums ir Dievu pagodinošs?
te pēkšņi ierodas trīs bērnu ģmene un saka - lūdzu palīdziet. viņi nav draudzes locekļi. viņi grib pamest Latviju, jo te viņiem nekā nav. un tu domā, ka tav ir dzīvē kādas problēmas? tu nevari nopirkt jaunu velosipēdu, datoru, telefonu, kreklu, jo vecie vairs nepatīk. bet te reāli cilvēki cīnās par savu dzīvi. cīnās, lai nekļūtu par bomžiem. vai tu varētu svešam paprasīt naudu? ir tik viegli visus nosodīt - tu tāds, tu šitāds, pats vainīgs, vajadzēja mācīties, utt. cik dienas tu izdzīvotu ar patreizējo dzīves kvalitāti, ja tevi izmestu no darba, nedotu pabalstus utt? mēnesi? divus? nav visiem tād uzkrājumi, ka gadu var nestrādāt un dzīvot kā pirms tam. ir jau labi, ka mēs skatamies tika uz priekšu - no projekta uz projektu, no algas uz algu, no gada uz gadu. bet cik visa šī sistēma ir nepareiza, jo tā nepiedod kļūdas. kur ir tava brīvība iet un darīt ko gribi? patiesībā mēs esam piesieti vēl vairāk nekā nekad. šitā var turpināt tālu un plati, bet bezjēdzīgi, jo es jau to nevaru mainīt.
bet te man priekšā stāv 3 gadīgs bērns un prasa ar savām acīm - vai tu man tici?