| Karavīra sieva jeb tukšums nākamības kristāla lodē |
Jan. 29th, 2007|11:02 pm |
Un es sajutos kā vientuļā māte, kā karavīra sieva- viena pati ar auklējamo un audzināmo, ar tev (par to) jārūpējas- attiecībām. Un tad palika grūti.. pat ne grūti. Vienkārši vienaldzīgi. Vairs nebija motivācijas, vairs neredzēju bildi stikla bumbā, kas rāda nākotni..! vai par to liecināja pārlieku lielā sentimelitāte? Pārlieku biežās asaras? Kuram visam pamatā, visticamāk, ir vienkārši bezspēks- mīļuma trūkums. PATIESA mīļuma. ABPUSĒJA mīļuma.
Visu spēku izsūc izlikšanās- trula smaidīšana un pienākuma vārdu rakstīšana(!). kas vairs nenozīmē un neizraisa neko, taču, lai glābtu šo vārdu nozīmību (kaut vai manās acīs priekš manis) es tos vairs nelietoju! Taupu kam īpašam! Kādēļ laupīt nozīmi sev?!
Un tad pienāca laiks, kad es centos saskatīt vēstures atkārtojumu! Kas, cerams, tāds arī ir.. un es sāku skatīties citā stikla lodē, pamazām ieraudzīt jaunu, miglā tītu, bildi. Īstenība vai ilūzija? Pagaidām cerība, vēlme, sapnis- mierinājums! Tikai ceru, ka tā ir nākamības lode, nevis pagātnes..! |
|