| pašapmāns |
[Jan. 31st, 2007|11:09 pm] |
Pašapmāns.. Sasodīti pats bīstamākais, kas mīt mūsos. pats bīstamākais,kas spēj sagraut it visu- skaisti ķieģelīti pa ķieķelītim mūrēto aizsardzības valni.
"es lepojos ar sevi!"; "mans lemums mani ir spēcinājis!"
-neaiztiec, tad nekodīs! <-- pasaules jau sen zināmākā gudrība:
VISVIEGLāK UN VIENKāRšāK IR IGNORēT/IZVAIRīTIES
Cik ērti- turpinam, cītīgi turpinām barot pašapmānu. Žetons par apņēmību un pārliecību!
paņem kociņu un pabaksi sūdiņu..-sāka smirdēt,ko?
iekoda lauva,kuru kā mazs bērns principiāli raustīji aiz ūsām tikai tāpēc,ka vecāki teica, lai tā nedara?! nu, kuru tas pārsteidza? NEVIENU! mani tas nepārsteidza. man pašapmāns ļoti veksmīgi novilka savu tik skaisti balto mētelīti. Kas bija apakšā? Kā tas briesmonis izskatās? tas nu ir atkarīgs no katra paša.. Manā gadījumā- sirēna ar nazi rokās, viss tās ķermenis ir no ūdens. Ta uzbrūk, tā dur, ta apņem, tā slīcina! Neuzveicama..
NĒ!- ignorējama-aizmirstama. Jau reiz satikta.. UZVEIKTA!
Man palīdzēja pats vecākais eksistējošais vīrs uz šīs pasaules- mūžīgais visu glābējs- izpalīdzīgi divkosīgs viņš, maita..! bet viņa pakalpojumi ir pārāk vērtīgi, lai atteiktos, tāpēc atkalapvienošos ar viņu aliansē, cīnā pret sirēnu- pašapmānu. |
|
|