| 10 iemesli kaapeec ticeet Dieva esamiibai.. |
[Oct. 21st, 2004|09:26 pm] |
nju tad izlasiet un tad spriediet:)
1. T i c ī b a s n e i z b ē g a m ī b a
Katrs kaut kam tic. Patiesībā, neviens nespēj izturēt dzīves stresu un rūpes bez ticības kaut kam tādam, kas nevar tikt absolūti droši pierādīts. Ateisti nevar pierādīt, ka Dieva nav. Panteisti nevar pierādīt, ka Dievs ir it visā. Tāpat agnostiķi nespēj pierādīt, ka ir neiespējami zināt patiesību. Ticība ir neizbēgama, pat ja mēs izvēlamies ticēt vienīgi sev. Svarīgi ir izšķirties, kurus pierādījumus mēs pieņemam par derīgiem, kā mēs šos pierādījumus interpretējam, un kam mēs vēlamies ticēt (Lūkas ev. 16:16).
2. Z i n ā t n e s i e r o b e ž o t ī b a
Zinātniskā metode ir ierobežota procesā, kuru definē lietas, kas ir izmērāmas un atkārtojamas. Jau pēc definīcijas, zinātne nevar runāt par visu lietu sākumu, jēgu vai morāli. Lai rastu atbildi uz šādiem jautājumiem, tā ir spiesta būt atkarīga no cilvēku personīgajām vērtībām un uzskatiem. Tieši tādēļ zinātnei ir iespēja kalpot gan labiem, gan sliktiem mērķiem. Tā var tikt izmantota tiklab lai izgatavotu zāles, kā nāvējošus ieročus. Tā var palīdzēt dabu piesārņot un iznīcināt vai arī veicināt tās saglabāšanu un attīrīšanu. Tā var tikt izmantota, lai argumentētu par labu Dieva esamībai vai arī pret to. Zinātne pati par sevi nesniedz nekādas morālas vadlīnijas vai vērtības mūsu dzīvēm. Viss, ko zinātne spēj mums dot, ir parādīt, kā darbojas dabas likumi. Bet tā mums nespēj izskaidrot šo likumu izcelšanos.
3. E v o l ū c i j a s p r e t r u n ī g u m s
Ir cilvēki, kas uzskata, ka evolūcijas teorija padara Dievu nevajadzīgu un lieku. Taču šāds pieņēmums ignorē vairākas problēmas. Pat ja mēs pieņemtu, ka zinātnieki kādu dienu tiešām spētu iegūt pietiekami daudz pierādījumu, kas apstiprinātu, ka dzīvība radās un attīstījās pakāpeniski un ļoti ilglaicīgā laika periodā, varbūtības teorija joprojām norādītu uz nepieciešamību pēc Radītāja. Kāds pazīstams apoloģēts ir teicis, ka iespējamība pasaulei un dzīvībai rasties pašai no sevis ir līdzvērtīga iespējai, ka viesuļvētra, traucoties cauri auto kapsētai, varētu samontēt reaktīvo lidmašīnu… Daudzi zinātnieki, kas pat piekrīt evolūcijas teorijai, atzīst ka pasaule un bezgalīgais visums tomēr nevarēja rasties pats no sevis, ka tam bija kāds autors.
4. C i l v ē k a u n i k a l i t ā t e
Ja mēs noliedzam Dieva esamību, tad apgalvojam, ka arī visas morālās un ētiskās vērtības ir radušās evolūcijas procesā; visa mūsu dzīve ir tikai nejauša sagadīšanās; mūsu taisnīguma izjūta, mūsu emocijas, jūtas un domas, arī mūsu dzīves jēgas meklējumi ir tikai haotiskas un nekontrolētas atomu kustības rezultāts; cilvēces vienīgais mērķis ir izdzīvošana un cilvēka eksistence beidzas ar nāvi - tāpat kā jebkuram dzīvniekam vai insektam.
Gluži pretējas atbildes Dievs atklāj Bībelē: pasaule un cilvēks ir Dieva radīti, Dievs ir labā un ļaunā kritērijs, cilvēka dzīve nebeidzas ar nāvi un tai ir Dieva dots mērķis (Jāņa ev. 11:25-26; Vēstule Ebr. 8:10b).
5. C i l v ē k a s i r d s b a l s s
Cilvēce nereti ir tikusi raksturota kā nedziedināmi reliģioza. Pēkšņu un negaidītu nepatikšanu vai pozitīvu pārsteigumu gadījumos Dievs aizvien tiek piesaukts. Un to dara kā ticīgie, tā arī neticīgie. Tie, kas šādu parādību nosauc par sliktu ieradumu vai sabiedrības netikumu, joprojām paliek ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. Dieva esamības noliegšana neatrisina dzīvības mistēriju. Dieva izslēgšana no ikdienas valodas neremdē mūsu pastāvīgās ilgas pēc kaut kā vairāk nekā šī dzīve spēj dot (Sālamans Māc. 3:11). Ir kāda patiesība, kāds skaistums un kādas alkas pēc drošības, kas pastāvīgi smeldz mūsu sirdīs. Pat mūsu dusmās uz Dievu, kurš pieļauj netaisnību un ciešanas, mūsu sirdsbalss mums saka priekšā, ka šī dzīve nav tāda, kādai tai vajadzētu būt (Romiešiem 2:14-15), ka mūsos ir kāds tukšums, ko paši nespējam aizpildīt. Pat pašiem to negribot, mēs drīzāk tiecamies uzticēties kaut kam tādam, kas ir lielāks un varenāks nevis mazāks nekā mēs.
6. I s r a ē l a t a u t a
Israēls bieži vien ir ticis lietots kā pretarguments Dievam. Daudziem šķiet grūti ticēt šādam "partejiskam" Dievam, kurš sadarbojas ar "izredzēto tautu". Citiem vēl grūtāk šķiet ticēt Dievam, kas nepasargāja savu "izredzēto tautu" no šausminošā holokosta 2. pasaules kara laikā. Taču jau no pašiem Vecās Derības pirmsākumiem, Israēla tautas liktenis bija iepriekš paredzēts. Gan Mozus, gan citi pravieši paredzēja ne tikai to, ka Israēls iegūs apsolīto zemi, bet arī to, ka tas savas nepaklausības dēļ daudz cietīs un tiks izklīdināts pa visu pasauli (5. Mozus 28; Jesajas 3).
7. K r i s t u s a p g a l v o j u m i
Daudzi cilvēki, kuri apšauba Dieva esamību, mierina sevi ar domu "Ja Dievs vēlētos, lai mēs Viņam ticētu, Viņš būtu mums parādījies". Atbilstoši Bībelei, tieši šī ir tā lieta, ko Dievs jau ir izdarījis. Jau 7. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas pravietis Jesaja rakstīja, ka Dievs dos saviem ļaudīm zīmi; ka jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu un dos tam vārdu Imanuēls t.i. "Dievs ar mums" (Jesajas 7:14). Jesaja teica, ka šo Dēlu sauks par Vareno Dievu, Mūžīgo tēvu un Miera Valdnieku (Jesajas 9:6). Pravietis arī rakstīja, ka šis Dēls nomirs par savas tautas grēkiem, ka visu cilvēku sods tiks uzlikts Viņam (Jesajas 53).
Atbilstoši Jaunajai Derībai, Jēzus apgalvoja, ka Viņš ir Mesija. Ar romiešu varas pārstāvja Poncija Pilāta piekrišanu Viņš tika piesists krustā. Jēzus tika apsūdzēts par to, ka pielīdzināja sevi Dievam (Jāņa ev. 5:18).
8. L i e c ī b a s p a r K r i s t u s d a r ī t a j i e m
b r ī n u m i e m
Jēzus laikabiedru un sekotāju liecības sakrīt ne tikai attiecībā uz Jēzus apgalvojumiem, ka Viņš ir ilgi gaidītais Mesija. Liecinieki sacīja, ka Kristus ieguvis viņu uzticību dziedinādams aklus, paralizētus un spitālīgus un brīvprātīgi nomirstot mokpilnā un nepelnītā nāvē (1. Korintiešiem 15:1-8). Visneatvairamākā bija viņu liecība par to, ka viņi bija redzējuši un sarunājušies ar Kristu pēc tam, kad bija atklājies, ka Jēzus kaps ir tukšs. Turklāt, šie liecinieki no šīm liecībām nevarēja iegūt absolūti nekādu materiālu labumu. Viņiem nebija nekādas cerības uz taustāmu bagātību vai varu. Daudzi no viņiem kļuva par mocekļiem, līdz pat nāvei apgalvodami, ka ilgi gaidītais Israēla Mesija bija dzīvojis starp viņiem, ka Viņš bija kļuvis par grēku izpirkšanas upuri, un ka Viņš bija piecēlies no mirušiem, lai apliecinātu Savu spēju aizvest Savus sekotājus pie Dieva mūžībā.
9. D a b a s k o m p l i c ē t ī b a
Daži cilvēki, kas tic Dievam, tomēr neņem Viņa esamību un apgalvojumus pietiekami nopietni. Viņi prāto, ka Dievs, kas bija pietiekami liels, lai radītu Universu, ir pārāk liels un varens, lai būtu ieinteresēts atsevišķos cilvēkos. Taču Jēzus apstiprināja to, par ko liecina jau visa dabas pasaules uzbūve. Viņš parādīja, ka Dievs ir pietiekami liels, lai interesētos un rūpētos par mūsu dzīves vissīkākajām detaļām. Jēzus runāja par tādu Dievu, kas zina ne tikai visas mūsu gaitas, bet arī visus mūsu motīvus un mūsu sirds domas (139. Psalms; Mateja ev. 6:25-34).
Ticēt Dieva esamībai - tas nekādā gadījumā nenozīmē atrauties no īstenības un lidināties ilūziju pasaulē. Tieši otrādi! Tas nozīmē maksimāli reālistiski izvērtēt redzamo dzīvi redzamajā dabas pasaulē.
10. D i e v s i r a t r o d a m s
Bībele saka, ka Dievs mūsu dzīvēs rada apstākļus, kas mūs mudina Viņu meklēt (Ap. darbi 17:26). Un tiem, kas viņu meklē, Viņš ir pietiekami tuvu, lai tiktu atrasts (Ap. darbi 17:27). Apustulis Pāvils saka: Dievs ir Gars, kurā mēs "dzīvojam un rosāmies" (Ap. darbi 17:28). Taču tikpat skaidri Bībele arī norāda, ka mums pie Dieva ir jāgriežas atbilstoši viņa uzstādītajiem un nevis pašu izvirzītiem noteikumiem. Dievs apsola, ka ikkatrs var viņu atrast. Tomēr ne jebkurš, bet gan tikai tas, kas atzīst savu vajadzību pēc Dieva un kurš vēlas uzticēties Viņam. |
|
|