uzklausīju, aizķēra.

"sākumā sola, tagad saka "šitā melot..."... man bija interesanti. bet nu tik pretīgu piekāšanu es pieredzu pirmoreiz mūžā. cilvēks, kurš pats neskaitāmas reizes piekāš draugus [es to zināju un tomēr uzticējos], tagad man pārmet, ka es esmu pasaules ļaunuma iemiesojums? vairāk nekā stūlbi? es neesmu eņģelis, bet, ja man nav rakstura, tas nozīmē, ka man var uzkraut visus sūdus? es jūtos nožēlojami. kāpēc vispār sāki/atbildēji/piekriti glabāt noslēpumus? tāpēc, lai vienā jaukā dienā, sliktā garastāvoklī izbazūnētu visai pasaulei manas domas, fantāzijas, vēlmes, jūtas, bailes. kam tas vajadzīgs? kāpēc vajadzīgs? lai arī viņš man nekas nebija, sāp ļoti. ļoti, ļoti. pareizi man mamma teica:"dzīve tevi sitīs vēl daudz, tev jāturās". es palaidu grožus vaļīgāk, jo jutu siltumu pret kādu un saņēmu pļauku..."


raudāt gribas klausoties un domājot par to, ka nevienam nedrīkst uzticēties. žēl tevis, sevis [jo arī man tas būs jāpieredz, lai arī cik tas nepatīkami nebūtu, bet tādi nu ir cilvēki, varbūt pat es pati], un citu cilvēku man žēl. manī ir liels pohujisms, varbūt pat pārāk, bet tā pagaidām vieglāk. es izpēršos vai arī nomiršu.

Garastāvoklis: sick
Mūzika aukstums pīkst