pa ilgiem laikiem braucu sabiedriskajā transportā. tas vienmēr ir interesanti. tur, kā vienmēr, bija pārītis ar sakrāsojušos sievieti īsā pufaikā, kuru pavadīja vīrietis "spectērpā", kuram apkārt vēdīja alkohola smārds. nesapratu. vai viņi strīdējās vai vnk skaļi sarunājās. otra lieta, kas man vienmēr ir patikusi visvairāk šādos braucienos - cilvēku vēlme izlikties, ka apkārt neviena nav, tajā pašā laikā perfekti apzinoties visus apkārt esošos. Piemēram, puisis, kurš stāv kājās pie durvīm, vismaz pusminūti iepriekš pakāpj malā, jo sieviete divas vietas tālāk lēnām sākt taisīties uz ārā kāpšanu - uzvelk cepuri utt. Čalis, kurš super nevērīgi pieceļas kājās, jo redzeslokā ir parādījusies cienījama vecuma sieviete, bet viņš nekādā veidā neizrāda, ka būtu izdaŗījis ko īpašu vai pieklājīgu. Ķip, man jau pašam vajadzēja piecelties, tas sevī ietver arī izvairīšanos no tieša acu kontakta ar minēto sievieti, kā arī pavirzīšanos pustramvaja ttālumā no vietas, kur sēdēja. eh, tas vienmēr ir tik skaisti. tā mijiedarbība. Kā atomiem - mēs nesarunājamies, bet es apzinos tavu klātbūtni.