sāku sparast, cik grūti ir censties darīt aktīvas lietas un plānot aktīvas, interesantas un aktuālas lietas, ja apkārt viss ir tāds mierīgs, kluss un apsūnojis. pat ja tev gribas kaut ko mainīt, pat ja gribas skriet un ķert un kliegt, un ieguldit sevi, šādā atmosfērā tas viss pāriet. ļoti ātri. nekur jau nepazudīs. ir gan lietas, kas iestrēgst, jo: *vai tad mums to vajag, * vai tad tā drīkst, * cik tas maksās, *ko tad mēs, *iepriekš arī bija labi, 8kāpēc kaut kas jāmaina utt. nu, jā, mož jau nemaz neko nevajag mainīt. nav jau slikti... |