14. Februāris mums ir parasta diena. Idejiski un praktiski neatbalstam komercializāju šajos svētkos un amerikānisko ideju par čaļa atbildību, naudas tērēšanu, obligātajām aktivitātēm. To visu papildina meitene apspīlētā kleitā, ar sarkanu rozi rokās, februārī klīstot pa ielu ar bīstami augstiem papēžiem un iespēju apsaldēt nieres dēļ plānajām zeķubiksēm un īso jaciņu. Blakus čalis, kurš ir izplānojis un samaksajis par visu vakaru, galvenokārt, lai tiktu biksiņās, vai vismaz varētu pabāzt nosvīdušo plaukstu aiz krūštura. Otrs iemeala, kāpēc viņš tā ir centies - lai čiksa neapvainotos un nepamestu viņu. Tāpēc mēs kā veiksmīgs pāris, cenšamies ignorēt lielos vilcienos visus atribūtus. Pilnīgi nejauši decembrī pamanīju, ka JRT atkal izsludinājis trīs izrādes Latviešu mīlestībai. Nopirku uzreiz divas biļetes vienīgajā datumā, kad vēl bija pieejamas lētās biļetes pašāa beigās. Kr.nācās aizņemties studenta apliecību, lai tiktu iekšā. Sapucējāmies, jo cieņa pret teātri. Uzvilkām smukas melnas drēbes. Nu tā, zolīdi. Izrāde bija gara, jau pēc trešā cēliena sākām domāt par ēdienu. Pa ceļam uz pieturu gājām garām B burgeram. Pa logu izskatījās, ka tur neviena nav, tukši galdi. Iegājām. Nopirkām episkus burgerus ar kartupeļiem. Uz galda vāzē nestāvēja krizantēmas bet sarkanas rozes. Svečturos sarkanas sveces sirds formā. Mazliet nosalām gaidot autobusu, bijām vēlu mājās. Es biju nopirkusi rimi uz atlaidēm ļoti lētu vannas bumbu. Uztaisījām karstu vannu. Pasēdējām tā romantiski. Es gan tā pieēdos to burgeri, ka spiež puncīti vēl šodien, tāpēc pēc vannas vnk gājām gulēt. Bet tā mēs neatzīmējam 14.februāri. |