Man tā doma pirmo reizi ienāca prātā piecgadus atpakaļ divatā peldot cauri Vecrīgai kopā ar kādu, pirms dažām minūtēm iepazītu, dredainu vēsturnieku-arhitektu*... doma, ka, sasodīts, tas vēsturnieka gida monologs ir dikti šarmants. Tik šarmants,ka es bez jebkādām šaubām (pat ne milisekundi) sekoju līdzi jauniepazītajam gidam uz tumšu, tumšu pagalmu, kurā mitinājās tāds leģendārs ūķis vārdā Corsairs.
* jā, Tu šī stāsta varoni arī pazīsti.