|
... jā, vakar tu mani atkal apmeklēji... es atkal skatījos tavas skaistas skumjas acīs... jau grūti atcerēties to sajūtu, jo pēdējā laikā tu esi diezgan rēta viešņa manā mājā... skatos uz tevi: uz sejas joprojām mūžīgas bēdas un nesaprotamas skumjas maska un ka vienmēr tu klusē, tavā vietā runa tavs skatiens... ass bezgala dziļš skatiens... tas vienmēr kaut ko prasa, prasa un cenšas iegult dvēselē... man īpaši ne patīk tava sabiedrība, bet no tevis vienalga nav kur likties, jo tu vienkāršu ir un agrāk vai vēlāk apmeklēsi ikvienu no mums... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
