| 6. Janvāris 2005 |
|
...mēs esam neapmierināti kad mums tas nav...
mēs vēlamies izveidot noturīgas attiecības, bet tajā paša laikā skrienam no cilvēkiem, kuri var tas piedāvāt...
mēs it kā nepieņemam vienas dienas attiecības, bet diezgan bieži tieši tādas attiecības veido mūsu personīgas dzīves skeletu...
mēs uzskatam par absurdu sekss ar draugiem, bet tomēr dažreiz to pieņemam... ... vai mēs esam tik traki?... vai dzīve ir tika pasakaina?... |
| ...ieskaties acīs, aizdomājies kur tie skatās, ko meklē, kas atspoguļo... | 15:10 |
|---|
|
больше на photofile.ru
ne bez iemesla runa ka acis – dvēseles spogulis...
acis var izteikt visas cilvēka jūtas daudz izteiksmīgāk nekā vārdi...
vai nē?
interesanti, ko tu redzi manās acīs?...
... dažreiz man šķiet ka acīm ir sava dzīve, ka tie nepakļaujas samaņai, jo kad mēs vēlamies samelot un melojam ar vārdiem – acis nemelo, nepakļaujas mūsu varai...
acis ir līdzīgas dvēselei, tikai atšķirībā no dvēseles nevar just iekšējās sāpes...
acis redz tikai tas kas rāda, nevis tas kas patiesībā ir, uzsūkā sevī tik daudz nevajadzīga, bet neko nevar izmainīt, acīm nav tiesību filtrēt savas vizījas, nav tiesību kaut uz mirklīti aizvērties...
acis redz tik daudz... un nav svarīgi ka tas ir citu cilvēku likteņi, sāpes, prieks, mīlestība, izbailes, bezcerīgums, skaistums, skumjas, nesaprašana, uzticība... acīm nav izvēles, jāglabā visu sevi, vienmēr jābūt objektīvam...
un vēl acīm ir viena ļoti svarīga īpatnība – tie var atspoguļot tavu būtību...
ieskaties acīs, kuri ir blakus, un var būt tev izdosies ieraudzīt sevi, vai to, ko tik ilgi nevar ieraudzīt un saprast...
kad es skatos tavās acīs es redzu sevi... mazo un naivo meiteni, kura nevar tev neticēt un nemīlēt tevi... tavās acīs es redzu mūs... tici man un neslēpj savu skatienu... ja vēlies kaut ko pateikt, nevajag liekus vārdus, vienkārši paskaties manās acīs un es visu sapratīšu... |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |