| 11. Oktobris 2004 |
|
...jutos priecīgi... bez jebkāda iemesla, bet ļoti...
bet varbūt iemesls tomēr ir...
es atradu spēkus sevi apturēt...
skumstu tāpēc ka mazliet žēl...
priecājos, tāpēc ka tā būs labāk, labāk man un viņam arī...
paliec sveiks Koko...
nerēc, varbūt mēs vēl kādreiz satiksimies... |
|
... pazinu vienu meiteni, kuras īstenībā nav...
pareizāk sakot kurai nav tagadnes... pavisam nav... viņa tā nolēma...
viņa dzīvo pagātnē... nē, dažos pagātnes mirkļos, mirkļos kad viņai bija ļoti, ļoti slikti, bet blakus nezin kāpēc nebija neviena kas varēja palīdzēt...
par to kāpēc bija tik slikti un kas ir vainīgs viņa nedomā, tas jau pavisam cits jautājums, viņa nevēlas domāt pat to kas bijis tik ļoti sen un jau pārgājis...
bet kad viņas dzīvē ienāk jauni cilvēki, jaunie draugi, kuri nekādā gadījumā nevēlas viņai kaitēt, kuri runa tik skaistus un patīkamus vārdus, viņa skatās uz viņiem no savas pagātnes un nevar pieņemt, nevar atļaut atrasties sev blakus, nevar uzticēties... Cilvēki, brīnās, skumst, daži atvainojas, daži mēģina paskaidrot, daži vienkārši apvainojas bet galu gala visi saprot ka tam visam nav jēgas un aizej...
... es viņai nekā nevaru palīdzēt, viņa mani neklausa...
kādreiz viņai bija tik ļoti sāpīgi kā pietrūka spēka tikt gala ar šim sāpēm un tagad viņa vienmērīgi dala tas sāpes visā apkārtējā vidē... |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |