| 4. Augusts 2003 |
|
Kādreiz es rakstīju ka nāve ir kā naža dūriens sirdī tiem kas paliek… jau neatceros no kurienes rādījās šī doma, vai es to kaut kur izlasīju vai izdomāju pati, galvenais ka viņa bija tik ļoti tuva, tik piedzīvota… joprojām atceros neizsakāmas sāpes, briesmīgu zaudējuma sajūtu, izmisumu, asaru okeānu, kad nomira mans draugs…
Pēdējā gada laikā nomira daudz manu labu paziņu, daži radinieki… un kas?… nav neka… nekādu jūtu, nevienas asariņas, pat elementārās nožēlas nav… mēģinu ieskatīties sevī un saprast kāpēc… es viņus arī savā ziņa mīlēju, vienu vairāk, vienu mazāk, bet mīlēju… varbūt ar laiku esmu pieradusi pie domas kā nāve vienmēr ir blakus… bet varbūt es patiešam saniknojos, kļuvu cietsirdīga?..
Atceros bērnībā, man bija kādi 14 gadi, man bija sudraba gredzens ar sirsniņu, mana oma ieraugot to, teica “… tava sidrs ir tikpat cieta kā sirds šajā gredzenā”… nezinu kāpēc es toreiz iegaumēju šos vārdus, bet jau dažās dienas tie grozās mana galvā un es neka nevaru tos no turienes izmest… |
|
Atstāj uz rītdienu to, par ko nevari domāt šodien… (c) |
|
...kad cilvēkam beidzas savas domas, kad viņam nav savas personīgas dzīves, viņš sāk ieskatīties citu cilvēku dzīvēs, bet nevis tikai ziņkārības dēļ, bet ar mērķi pateikt kaut ko sliktu, sabojāt kaut ko labu…skaudība… viss tikai skaudības dēļ…
...ienīstu... |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |