| 26. Jūnijs 2003 |
|
...varbūt tas skan mazliet dīvaini, bet es vienmēr domāju ka ja tu atnāci uz darbu, tad tev jāstrādā… vienalga gribas vai negribas… un tieši to es daru katru darbadienu…
apskatījos apkārt… neviens nestrādā… visi dzer kafiju, pļapa, čatojas, lasa avīzes… bet neviens nestrādā…
vai patiešam esmu vienīgais darbaholiķis šajā nolādētājā kantorī?.. |
|
..es apmaldījos lielajā pilsētā… pasaule kļuva pārāk sarežģīta… gribu kaut kur iet, bet īsti nezinu kur… pazaudēju kontaktu ar apkārtējo pasauli… pasaule pazaudēja mani… dvēselē juceklis… bailes… bet es jūtu ka kaut ka cenšas mani atrast, sauca mani, rauda manis dēļ… |
|
…mani pārņēma skumjas… un nav ne jausmas kāpēc… varbūt tas ir nogurums… dīvaina sajūta – skumjas bez iemesla… bet varbūt tieši tādas ir īstas skumjas… vieglas, neizsakāmas, vienkāršas… un ne pārāk skumjas… apkārt pelēkums…dvēselei nevajadzīga atpūta, nevajadzīgs prieks…
… man ir bail no tevis… pārāk bail…
…pazaudēt, nesaprast, neuzticēties…
…tāpēc rodas nemitīgas, nepārvaramas, neizprotamas skumjas…
…tāpēc ka gribas ticēt… |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |