|
Mūsu mīlestība vienmēr paliks atmiņā kā saulaina, starojoša dzīves lappusīte, pārpildīta ar vieglam skumjam... mazliet skumji, jo ir lietas, kuras patiešam nav iespējamas... pārāk daudz mums šķir... Manu dzīvi var nosaukt par pelēcīgo... darbs, lietišķas tikšanas, bet mājās – vientulība, klusa, mierīga un nepieciešama... vīrieši man apkārt atstāj dvēselē tikai tukšumu... Un tad es satiku tev... viss izmainījās... šķiet ka neviens man nesaprata tik labi kā tu...Var būt Dievs tiešam vēlas, lai mēs satiekam neparedzētus mums cilvēkus, pirms satikt to vienīgo... lai kad tas notiks mēs bijām pateicīgi...
Es neesmu pārliecināta... kas būs tālāk... bet ļoti ceru... ka nekad tev nenodošu... |