|
Cilvēks ir ļoti savāds dzīvnieks. Cilvēkam patīk sev kaitēt sevi sapināt. Ja cilvēks kādreiz saņēma no dzīves vai cita cilvēka jutīgu sitienu, viņš vīlies un no visiem gaida tikai kārtējo vēl jutīgāko sitienu. Viņš kļūst neuzticīgs, noslēdzas sevī, nepielaiž sev tuvi nevienu, nelaiž nevienu dvēsele, viņam ir tikai paziņas un nav neviena īsta drauga, kuram viņš var pastāstīt visu ko jut, dažreiz sapina citus tā kā sāpināja viņu. Es bieži redzu tādus cilvēkus, var būt es arī tāda esmu. Bet visam emocijām vajadzīga izeja, nevar visu vienmēr turēt sevī. Nu vot, tu satikies ar tādu cilvēku. Viņš nelaiž tev savā dzīvē, savā dvēselē, viņš baidās, baidās no kartēja sitiena, no vilšanas, no sāpēm. Viņš nekad neruna par sevi, par to kas viņam ir svarīgs, par saviem pārdzīvojumiem, par savam jūtam, par savu dzīvi, par savu pagātne, par saviem sapņiem, viņš dot priekšroku sarunām par to cik lieliski tu šodien izskaties. Viņš tēlo bezrūpīgu, pilnīgi apmierināto laimes lutekli. Tu zini, ka viņš tikai tēlo, ka viņam vajadzīgs atbalsts, vajadzīga uzmanība un mīlestība, redzi ka viņam visa tā trūkst, bet pieņem viņa spēles noteikumus un nu jūs jau spēlējat kopā. Bet kad viņš tev zvana naktī ar vārdiem: “Man ir slikti, man ir ļoti slikti, palīdzi man” tu nezini ko viņam teikt, ko viņš grib dzirdēt, jo viņš tev nelaiž savā dvēselē, tu viņu “nejuti”, tev trūkst vārdu. Pēc tam viņš nekad neruna par tiem zvaniem un neļauj tev par tiem runāt. Bet pēc kāda laika seko vēl viens tads nakts zvans. Tu gribi viņam palīdzēt, tu saproti viņa problēmas, zini kā viņus atrisināt, tev kādreiz bija līdzīga situācija, bet tu nevari. Tu centies atrast izeju, stāsti par lietam kuras ir sāpīgas tev, gaidi atbildi, gaidi arī viņa stāstu, vismaz kādu vienu vārdu lai turpināt sarunu… Bezjēdzīgi, un tu apvainojies, doma par to kāpēc viņš gaida no tevis neģēlību, nodevību, kāpēc baidās “atvērties", tev tas sapina un tu nolēmi atstāt viņu mierā, nelīst viņā dvēselē, samierinies ar viņa spēles noteikumiem, bet tu nevari saprast kāpēc viņš zvana tev, prasa palīdzību, bet attiecas no tas kad tu to viņam piedava. Viņš sapina sevi, sapina man, kāds no tā labums? Un pat ja jus nekad nebijāt īpaši tuvi ar katru reizi jus attalinājaties vel vairāk un vairāk… |
|
|