| 20. Februāris 2003 |
|
Visi sapni sabruka, tos salauza sāpes, bet neviens par to neuzzinās, nevienam to neteikšu, nevienam neparādīšu savas asaras un turpināšu spēlēt savu lomu. Es noslēpšu tos aiz smaida vai vienkārši klusēšu. Sāpes nogalināja manus sapņus, bet es neļaušu tiem nogalināt arī cerību. |
| Tev (un tikai tāpēc ka tu to nekad neizlasīsi) | 09:28 |
|---|
|
Kādreiz es tev teicu “nekad” un vēlāk lūdzēju piedošanu. Tad es gribēju būt viena ar apvainojumu un šaubām. Es lūdzēju tevi mani saprast. Es ar tevi nespēlēju. Es gribēju tikai apskaut tevi, zinu – ar to nepietiek. Mīlestību nevar aizstāvēt ar draudzību, nesalaužot kādam sirdi. Tavās acīs nebija piedošanas – tādas sāpes grūti aizmirst. Par visu šo laiku tu neteici vārdus, kurus es gaidīju, no kuriem man bija bail, bet pārmetums tavās acīs paliek uz mūžu manā sirdī… Un tagad mēs dažreiz satiekamies uz ielas, starp mums stāv vārdi kuram nav nozīmes, neviens no mums jau kuro reiz neteiks “Viss mums varētu būt citādāk…” Šķirties vienmēr ir grūti, bet nedoma par to ka man sāp, es smejos par spīti asarām, mūsu dzīvē tas bija tik daudz. Atvadām gribas pateikt, ka es tevi nekad neaizmirsīšu, tu uz mūžu paliksi manā dvēselē un sirdī. Dzīve nav iespējams pagriezt atpakaļ un mēs vairs nebūsim kopā. Tavās acīs es izlasīju visas sāpes, par kuriem klusējam. Tu klusi teici “Uzredzēšanos”, es nočukstēju “Piedot”….. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |