|
Aprīlis 28., 2008
22:16 - Kreatīvās frikcijas
Ir tāds visiem zināms likums - lai kļūtu par krutu rakstnieku vajag rakstīt. Nepārtraukti un daudz. Attiecīgi no manis kruts rakstnieks ir kā no Kalvīša balerīna. Bet nu iekšā tas tizlais kreāciju pieprasošais velniņš urķējas nepārtraukti.
Par to varētu arī uzrakstīt. Lol.
Cik diez cilvēku cieš no šādas psiholoģiskas anomālijas? Iekšējā nervozā kreograuzēja sindroma? Cik nabadziņu nervozi dīdās pie saviem datoriem/rakstāmmašīnām/blociņiem/diktafoniem un nespēj piespiest sevi sākt likt burtiņus kopā. Iekšā ir, bet ārā nenāk. Esat tak dzirdējuši šādu frāzi? Izklausās jau mazliet pēc Šlesera izteikumiem, bet nu
ko tu padarīsi, tieši tāda tā sajūta ir.
Grozās man ideja galvā par vienu stāstu, kā parasti pārāk plaša, lai sanāktu parasts normālā web izmēra kreatīviņš. Aber ne uz ko garāku es fiziski neesmu spējīgs. Kopš pubertātes sākšanās neko garāku neesmu uzrakstījis. Ja protams neskaita kaut kādu pilnīgi sūdainu ekšn-miļitari gabalu pēc pbem spēles motīviem, arī pirms gadiem astoņiem jau. Un arī to es nepabeidzu. Vobšem faktuāls secinājums - lai rakstītu bieži un daudz man būtu jāmāk rakstīt īsā formāta stāstiņi. Faktuāls secinājums number divi. Es to protu. Cik kreatīviņus esmu sacepis, tik pašam ir patikuši. Faktuāls secinājums teh drai. Jo īsāks kreatīvs, jo spēcīgākai idejai jābūt.
Garākam romānam nekādu super ideju nebūt nevajag. Lielākā daļa no manis lasītajiem un izbaudītajiem romāniem ir bez super puper galvenās idejas, toties visi vai nu ar lieliski izstrādātu visumu, vai nu ar tiešām perfektiem personāžiem, vai arī vienkārši ar lielisku valodu un pasniegšanas veidu. Nu un, protams, obligāta ir seižetiska viengabalainība. Lai nav pazaudētu sižeta līniju, sačakarētu ideju un vienkārši stulbību. Vislabākajos romānos visas šīs četras komponentes ir lieliskā balansā un tādus es lasu līdz rīta gaismai un divreiz.
Toties īsajam stāstiņam, tur vajag vienkārši interesantu ideju, ap to apvērptu foršu sižetu, minimumu fona pasaules apraksta un vienu vai divus interesantus varoņus. Vienu vārdu sakot, bez super idejas nenotiek nekas. Fak. Sec. Nr. 4. Tādu ideju man nav. Mazliet pa pusidejiņai jau kādreiz atskrien, bet nu tiešām gandrīz nekad nav bijusi neviena tāda ūber šort storī redī aidīja. Tie kreatīvi kuri man te sarakstīti cibā, pārsvarā visi ir radušies šādā (kā šis ieraksts) kreatīvā noskaņojuma brūtālā izšļākšanā iekš teh interwebz. Ja sāk rakstīt, tad vienmēr ir šance, ka šļāciena viduspunktā radīsies kāda fiška, kā visu satwistot un izveidot kādu nebūt kūl endingu. Un tā fiška parasti rodas pati no sevis, bez īpašām kontrakcijām un nedēļnieču drudža. Dīvaini. Varbūt tajā brīdī infernālais mārutks ejakulē koncentrētu iedvesmu manā astrālā?
|
Decembris 13., 2007
11:43 - Izglītība
Tāks skolnieki es jums šodien pasniegšu ievadu PIMPĪ. tieši tā - Ievadu. Tas būs, kā sākumakurss jūsu nākamajā specialitātē, kas ļaus jums pacelt šīs sarežģītās profesijas noslēpumainības plīvuru. Drīz jums aktlāsies viss, ko jūs tik sen bijāt gaidījuši.
Tātad pirmkārt - redziet jums priekšā visiem ir nolikta maza metāla stieplīte? Redziet ja? Ieskatieties ciešāk - jūs redzēsiet mazas atskabardziņas. Jā jā, tieši atskabardziņas. Asas atskabardziņas. Jeb 'Aiztures', kā mēs tās mēdzam dēvēt profesionālajā žargonā.
Otrkārt - redziet sev priekšā noliktu arī gumijas PIMPI. Skaidrs, ka redziet - smaidiņš - ņemiet to kreisajā rokā un ar labo tajā lēnām IEVADIET stieplīti. Lēnām un līdz sarkanajai atzīmei.
Treškārt - ātri un ar sparu izraujiet stieplīti ārā. Nu, puiši, kādas domas galvā nozibēja? Kādas sajūtas caur vēderplēvi notrīcēja? A ko? Nepatīkami ja? Un tagad paskatieties uz savām klasesbiedrenēm. Redziet viņām sejās tādu kā iekšēju nepatiku un vēlmi pēc iespējas ātrāk aizmirst ainiņu savā galvā un ja iespējams noslacīt to ar pusstopu? Neredziet ne? Gribās iesist pa šiem pašapmierinātajiem mūlīšiem ne? Vo vo - tāpēc meitenes šajā kursā nemz netiek pieņemtas, uzredzīti meitenes, lūdzu pametiet klasi.
Ceturtkārt - salejat salejat, nekautrējaties. Noslauki asaru Juri, nekautrējies, nejūtīgās kuces ir prom. Saskandinam.
|
Maijs 21., 2007
23:43 - Divi makšķernieki
Jancis un Sašiņš bij draugi jau no bērna kājas. Iepazinās viņi pie dambja, makšķerējot pretējos upes krastos. Tādiem puišeļiem jau nevajadzēja daudz lai kļūtu par labākajiem draugiem. Kopīga peldēšanās, makšķerēšana, naksnīgi klaiņojumu gar upes krastiem. Viņi bija nešķirami.
Tiesa upe bij gandrīz vienīgā vieta kur viņi satikās, katrs dzīvoja savā upes krastā, viens
bija bagāta saimnieka dēls un latvietis, otrs mežsarga dēls un krievs. Viņiem principā nebija nekā kopīga, viens lasīja grāmatas, otrs aizrāvās ar lidmodeļiem; viens trenējās basketbolā, otrs dzenāja kājbumbu; viens sapņoja kļūt par mežsargu, otrs par zobārstu. Viņiem nebija nekā kopīga, tikai upe. Upe viņus vienoja, tur viņi satikās, kopīgi peldējās un taisīja ūdens dzirnaviņas. Vēlāk kopīgi iemēģināja pirmo cigareti, pirmo aliņu.
Gadi ritēja, viņi sāka satikties arvien retāk - mācības, meitenes, sports, tas viss vilka viņus katru uz savu pusi. Tagad viņi satikās vairs tikai reizi pāris mēnešos, pāris zvani pa mobilo telefonu, divas nedēļas iepriekš saskaņoti darbi un grafiki, un viņi varēja izrauties uz pāris stundām lai pasēdētu upes krastā, iemalkojot aliņu, pamētājot spiningu un palieloties ar sasniegumiem sadzīvē karjerā un mīlas frontē.
Gāja gadi, viņi pārstāja satikties pavisam.
* * *
Ložmetēja kārta izārdīja sienu nepilnu metru no Jāņa slēptuves. Viņš automātiska pieplaka zemei, un saraustīti metās uz nākošo drošo patvērumu. Saraustīti, bet tomēr pieplokot ar visu savu ķermeni zemei tā, lai ne centimetrs viņa auguma nebūtu nevajadzīgi atklāts ienaidniekam. Uz nākošo drošo patvērumu, kurš būs drošs labi, ja pusminūti.
Brūce sānā asiņoja arvien stiprāk un automātistu sakliegšanās bija dzirdama arvien tuvāk. Atkal ierējās ložmetējs izvagojot zemi pāris metrus pirms betona kluča aiz kura viņš slēpa savas savainotās miesas.
Pretinieka soļi atskanēja jau gandrīz aiz betona gabala, likās ka tūlīt tūlīt un ap stūri parādīsies automāta stobrs. Nikns uz sevi un bezizejas situāciju Jānis nospļāvās, pēc iespējas ātrāk izliecās ap stūri - no sākuma viņa pistole, tad roka, tad acs. Pretinieka kareivis bija pilnā ekipējumā - aizsargkrāsas formā, bruņuvestē, ar ķiveri uz galvas un automātu rokā. Ieroci viņš bija pavērsis pret otru betona bloka stūri. Jānis ātri izšāva trīs reizes, krūtīs, krūtīs, kaklā. Bruņuvestē trāpījušās lodes atsita pretinieku atpakaļ, pēdējā, kaklā šautā lode izrāva viņam gabalu miesas un nolieca galvu dīvainā leņķī. Viņš krītot izgārdza ko nesaprotamu un reflektīvi izlaida atlikušās lodes no automāta aptveres. Jānis dunošu sirdi un paatrinātu elpu tupēja aiz bluķa rokā sažņaudzis pistoli.
Ātri pārskrējieni, aši pārbēdzieni, lēni pārlīdieni veda viņu arvien tālāk, uz sagrautā ciemata robežu. Tuvāk mežam, tuvāk patvērumam. Bet pretinieki neatpalika, laiku pa laikam netālu nospindzēja lode, parādījās kāda ēna, atskanēja kāds izsauciens. Šāvieni pieklusa, viņi laikam bija sapratuši, ka bēglis var kost pretī un ātri un ar uguns pārspēku viņu nepieveikt. Tas, ir pieveikt jau varētu, bet ar zaudējumiem. Un tos viņi negribēja. Sargi nolādēti. Kuces dēli nelaimīgie.
* * *
Viņš bija jau divdesmit kilometrus no ciemata, vajātāju balsis jau sen bij izgaisušas. Viņš sēdēja atspiedies pret krituša koka stumbru. Pāris minūtes atpūtas pirms tālā ceļa mājup. Tik ļoti nepieciešamās atpūtas.
Viņš parādījās negaidot. Bija klusas netraucētas meža skaņas, neviena netruacēta koku lapotne un pēkšņi Jāņa priekšā stāvēja viņš. Plecīgs vīrs palīdzības korpusa uniformā, uz pleca Cilvēktiesību Sargu emblēma, rokā melns īsstobra automāts. Pavērsts pret Jāņa krūtīm. Un pazīstama seja zem melnās ķiveres.
Sveiks Janci - noteica viņš un iešāva īsu, niknu kārtu viņam krūtīs.
ZZOMG - noelsās Igaunijas birztala.
|
Augusts 3., 2006
02:05 - Futbola mačš
-'Futbols, tūlīt būs futbols!' - jautri klaigājās puikas - 'tūlīt spelēs bumbu!' Kājbumba viniem patika, viennozīmīgi patika. Sevišķi vietejās vidusskolas komandas speles. Meitenu komandas spēles. Treniņi, draudzības mači, grafistes sacensības un štata čempionāta spēles. Skuķi. Šortiņi. Bumba.
Puikas bij trīs, trīs draugi, trīs klasesbiedri. Ja skolas solos būtu trīs vietas, viņi sēdētu kopā. Viņiem patika būt trijiem, trīs draugiem un trīs nešķiramiem. Un bez tam trīs šķitās arī tāds apaļš un patīkams skaitlis un arīdzen skaits. Divi draugi būtu par maz, neinteresanti būtu izklaideties. Četri atkal būtu jau par daudz, nevarētu viegli izlemt ko kopīgi darīt, viedokļi dalītos, problēmas nerisinātos, nebūtu forši. Toties tris jau ir pašā laikā. Trīs puikas, trīs draugi - Tonijs, Edijs un Džonijs.
Spēles puikas fascinēja, vini vienmēr centās apsēsties pēc iespējas tuvak laukumam, tuvāk spēlētaju soliņiem. Tuvāk vidusskolas meitenēm īsajos un apspīlētajos šortiņos, no sviedriem slapji pielipušajās maiciņas, skaistajām un iekārojamajām vidusskolas meitenēm. Krūtis. Dibentiņi. Meitenes.
Redziet puikas bij vēl ne tik veci, lai cinisms un dzīves nogurums būtu viņos pārmācis vēlmi pēc skaista dzimuma, vēlmi redzēt kaut mazliet no meitenu formām un izliekumiem. Jebkāda veida, forma un saturā. Gadu viņiem bija maz, un skolā ar tikai astoto vasaru. Vēlme liela, iespejas vienādojamas ar nulli. Klasesbiedrenes izsmejošas un nē stāvokļa noteicejas. Futbols fascinējošs, vidusskolnieces iekārojamas.
Tā bija parasta svētdiena, parasta gandrīz visiem, bet tikai ne mūsu nešķiramajiem varoņiem. Jo bija futbols, un pat ne parastais, bet gan štata mačš. Vidusskolas meitenes sacentās ar savam sāncensem no citas grafistes. Tikpat iekārojamam meitenēm. Meitenēm, kuras iespējams nav pieradušas pie aiz muguras sēdošu un verojošu puiku aspekta. Apraduma lieta protams nav tik ļoti nozimīga, bet nu tomēr vietejās meitenes jau centās neizrādit puikām tik daudz cik viniem gribētos. Katrā ziņā ūdeni uz galvas (un attiecīgi krekliniem) vairs nelēja. Toties visu komandas spelētajas gan varētu darit pat to!
Spelē ritēja jau minutes desmit, situācija bija spraiga, rezultāts neizšķirts. Meitenes patīkami izliecas uz soliņa, staipijās un nudzeja. Bija pa paīkamam skatam un bija kur piesiet aci. Džonijs smaidija, Edijs bij apmierināts un Tonijam bija ideja.
-'Es domāju mums beidzot jāmēgina Tas,' - noteica Džonijs.
-'Tas?!?' vienbalsigi reagēja abi draugi, ' - Tu tiešam domā, ka Tas ir iespejams? Kā tu domā To izdarīt|? Tieši šodien? Tu esi drošs, ka mūs nepieķers?' - vini teica cits caur citu.
-'Puikas, man ir plans. Atcerieties, skolā taču tagad ir remonts, Tur gar sienām ir stalažas, stav kaļķa un cementa maisi. Ir aiz kā paslēpties! Pie tam viņas taču nav vietejās, pat jau piekertu, mēs aizbegtu un viņas mūsu vardus tapat nezinātu!' - Džonijs bija pārliecinošs.
Apspriede bija īsa un drauga plāns tika pienemts. Ieguvumi solijās būt lieli, neaptverami lieli, toties risks ne pārak liels. Puikas uzmeta vēl pa skatienam meitenu virzienā un devās uz ģērbtuvēm. Meiteņu ģērbtuvem.
Slēptuves tiešām nebija gruti noorganizet un drīz vien puikas jau nepacietībā grozijās katrs sava novērošanas postenī. Līdz speles beigām vēl bija laiks, bet nervi jau sāka izteikt viedokli un izstradat reakciju par gaidamo pasākumu. Puikas bija saspringi, nobijusies, bet tomēr apņemības pilni. Apņēmības beidzot sasniegt savu sapni, redzēt krūtis, kailas krūtis! Varbut pat vairākam meitenēm!
Kad viesu komandas meitenes bedzot parādijās ģērbtuvē, draugi jau bija uz nervu sabrukuma robežas. Viņi sastinga un izbīdija savas acis ārpus sleptuvem. Ja acis būtu uz kātiņiem, katini būtu sastiepti, tik ļoti vini centās vienlaikus skatīties un slēpties.
Viņu risks attaisnojās, attaisnojās simtkārtīgi. Cerības piepildijās, piepildijās tik ļoti, cik viņi nebija cerejuši slēptakajās fantāzijās. Meitenes novilka kreklinus uzreiz kā ienāca gērbtuve. Gandrīz visas. Uzreiz. Un krūšturus arī. Gandrīz visas. Gandrīz uzreiz. Kailu krūšu bija daudz, daudz vairāk cik trakākajos vienatnes momentos iedomās un fantāzijās.
Stipra roka sagrāba toniju aiz čupra.
-'Tā, sīkais lūriķi, ko tu te dari!' - futbolistes balsi bij nicinājums, dusmas un riebums - 'kā tu uzdrošinājies, kauna nemaz nav?'
Tonijs bija bāls no bailēm, vins īsti nevareja izrauties un bija pat mazliet pacelts virs zemes, kāju pirkstgali tikai skārās pie grīdas. Metiene bija pārsteidzoši spēcīga.
-'Plikumus sagribejās redzet ja? Slepenās vietas? Krūtis, ja?' - ņirdzigi nojautaja meitene. Tonijam nācās piekrītosi pamāt.
-'Varbūt arī kajstarpes, ko, a? Varbūt pat šo pasu slepenāko vietu, ko?' - Tonijs sarka un balēja, nevarēja saņemties ne pamāt ne pakratīt galvu.
-'Nu tad skaties ar, nav jau grūti' - meiča nosmējās, palaida puiku vaļā un par milzīgu pārsteigumu Tonijam un viņa draugiem, novilka šortus un apakšbikses līdz ceļgaliem.
Puiku skatam pavērās neaptveramais, viņu žokļi atkārās un acis izpletās. Vini redzēja To, To ko nebij redzejuši nekad, To, kas tos vilināja jau gadiem, To, kas bija mērķis un dzīves piepildījums, eksistencialā jēga un eksponentialā bauda, atslēga uz nirvanu, un virziens uz apskaidrību. To. Puikas, pat Tonijs, nespeja noticet savai veiksmei.
Spēcīgas rokas sagraba Ediju un Džoniju, atsaucoties uz atradējas izteiksmīgo skatienu komandas biedrenes ātri vien bij atradušas arī viņus. Nekautrīgā meitene, meitene ar atsegto To, viņa smējās, viņa nirdza un viņas sejā bij lasāms dīvains apmierinajms. Nesaprotams.
-'Nu ko meitenes, nekautrejieties jūs arī, es ņemšu šo, jūs sadaliet parējos.' - meitens nekautrējās, ātri vien atbrīvojās no šortiem un apstāja draugus. Ap Ediju un Džoniju sastajās vienāda lieluma meitenu apļi, cieši saspeidušos, kailu meitenu apļi. Tonijam pretī staveja viena kaila meitene. Komandas kapteine. Kaila meitene. Pretī. Acis pārstaja būt kubiskas un pārveidojās hiperkubā. Kaila. Meitene. Tas. Kails. Daudzi Tie. Kaili. Meitenes.
Pirmā cirta kapteine. No viņas pirkstiem, no plaukstas, no delnas sekundes simtdaļā izauga sarkans, liesmojošs zobens, vina cirta pirmā. Tonija laba roka nokrita. Ducis zobenu sadalīja vina draugus. Gaļas gabalu atsitas pret zemi ar pretīgām pļeķšķošām, klusām skaņām. Tās sakrita ar Tonija kliedzienu. Viņa draugi klusēja. Kapteine nolaida zobenu vēlreiz.
Pēc dažām minūtēm uz grīdas bij palikušas tikai asins peļķes. Futbolistes bij palikušas mazliet apaļākas. Puncīši mazliet lielaki. Smaidi sejās. Tkai Tonija kreisa pēda vēl bija kapteinei rokās un pārlaidusi skatienu meitenem viņa arī to ievietoja Tur. Zobiņi nošņirkstēja. Lūpiņas apkļāvās.
-'Preteklis nagus būtu varējis apgriezt,' - nodomāja kapteine. Zobiņi ievilkās.
-'Nu ko meitenes, čempionu tituls būs mūsu!' - apmierināti izsaucas kapteine. Meitenes priecīgi piebalsoja.
|
Jūnijs 28., 2006
20:16 - Puisītis un Mēness
Kaut kā gribas kaut ko uzrakstīt. Savīt vārdus taciņās, tā lai kukulītis un citi zvēri pa tiem var ripot aizrautīgi aizrautīgi. Tā lai rakstās un lasās, lai pašam prieks lai arī sašam ir labi. Televizoram skaņa ir nogriezta, skaniņās skan Enigma, vislabākā mūzika rakstīšanai, mūzika, kura nenovērš uzmanību un rada patīkamu fonu. Rokas tikmēr jau uzrakstījušas pāris teikumus. Varu jau iedomāties, ka tos kāds lasa. Arī tas ir patīkami, arī tas rada iedvesmu. Vārdi zib. Ša ša ša, tie šalc garām, garām - mērķī.
Es varētu pastāstīt par puisēnu kurš vakaros ilgi skatijās uz mēnesi. Skatījās vienkārši ļaujot apziņas plūsmai sevī un viņā apzināties, būvēt teletiltus starp viņu un mēnesi. Arī mēness (zibens, akmens, ūdens) gaidīja teletiltu. Jebkādu tiltu īstenībā, lai tikai būtu tilts. Un puisīti sauca Andris. Un mēness to zināja. Viņi mēģināja gaiņāt starp viņiem esošo neesamību. Izkliedēt caurspīdīgo gaisu un izdzenāt kosmisko tukšumu. Viņi gribēja lai tie pāris simtu tūkstošu jūdžu izdzenātos un izbītos. Lai būtu vieta tiltam. Lai tilts nekautrētos un taptu. Lai tas nebītos, lai izlīstu no savas migas. No garās ziemas guļas. Lai izņemtu beidzot medaino ķepu no mutes, pakasītos un dotos ceļā, tapt par ceļu, ceļam, starp puisēnu un mēnesi. Arī viņam to gribējās, arī tiltam gribējās savienot. Savienot krastus, skatienus, domas un ilgas. Starp puisēnu un mēnesi. Starp Andri un mēnesi. Andrī un mēnesī.
Tilts tapa, radās un jau sen bija. Mēness pamirkšķināja un Andrītis ieritinājās ērtāk zem segas. Smaids uz lūpām.
|
Marts 22., 2006
00:13 - Zēns
Kāja uz kaut kā paslīdēja, un Zēns, zaudējis līdzsvaru, iešļūca alā. 'No kurienes trotuāra vidū ala?' tā neapšaubāmi būtu bijusi pirmā zēna doma, ja viņš nebūtu aizņemts krītot un mēģinot piemeklēt savām rokām un kājām kādu nebūt atbalsta punktu. Bet alas sienas bij mitras, slidenas un vairāk nekā vertikāli precīzas. Pie tam jau pēc pāris kritiena sekundēm izzuda visa gaisma un palika tik tumšs, ka zēns vairs nespēja saskatīt pat savas rokas, kur nu vēl nopietni meklēt kaut ko aiz kā pieķerties. Par laimi ala nebija pārāk plata un arī krītot ķermenis saglabāja vertikālu stāvokli un nebija vismaz jābaidās nogāzties uz galvas.
Jā, zēns jau sāka apdomāt savu krietienu, tā iemeslus un citas peripētijas, jo kritiens tiešām bija ilgs, nekad iepriekš kas tāds nebija piedzīvots. Protams kritis viņš senāk bija, bet nu kritienu no velosipēda, vai lēcienu no otrā stāva loga ar šo bija neiespējami salīdzināt. Pat kritiens no vecā kāpjamozola pie vecmāmiņas mājām nebija tik baiss, lai arī beidzās ar lauzu roku un pamatīgi sadauzītu miesu. Tur tomēr viss notika gandrīz momentāni, a te - krīti un krīti, apkārt tumsa, bet iekšā bailes un šausmas.
Smags atsitiens, kritienā jau simtreiz izjustā sajūta, ka kauli lūst, asās lūzuma vietas spiežas cauri ādai, tā nospriegojas un pārplīst, cīpslas, muskuļi, asinsvadi satrūkst, locītavas izgriežās uz otru pusi, ribu šķēpeles duras iekšējos orgānos, galvas pamatne nedabīgi izgriežas, kakla skriemeļi asi dzenas smadzenēs...
Atveras acis, sajūtu straumīte iztek caur ķermeni un sasniedz pārkairinātās smadzenes, tomēr par spīti visam liekas, ka viss ir kārtībā. Acis lēnām izmet līkumu aptverot apkārti. Apakšā nav nekā, tikai bezgalīgs dziļums, augšā arī nekā, apkārt tās pašas sienas. Nē, sienas tās pašas, bet spīd sarkanīgā nokrāsā. Mazliet mirgo. Laiku pa laikam iespīdas tādi tumšāki lāsumiņi.
Ieskanās liegas skaņas, liekas, ka tās nāk no stīgām. Neizklausās pēc neviena zināma instrumenta, bet galvā pulsēt doma, ka tieši no stīgām. Ausis piepilda arvien sarežģītībā un skaistumā pieaugošā mūzika. Sajūta izplatās tālāk, tā piepilda galvu, krūtis, rokas un kājas. Tā saliedē visus orgānus un locekļus, ķermenis jūtas veselāks, kopīgāks un vairāk savienojies, harmonija pārņem garu un miesu.
Pēkšņi viss izzūd un zēns krīt, vēl ātrāk, vēl dziļāk, bet ne vairs ar tādām bailēm sirdī, ir sajūta, ka ķermenis ir spēcīgs, ka tam viss ir iespējams un prasts kritiens nespēj nodarīt īpašu skādi, ja nu vienīgi ko nebūt salauzt un saraustīt, neko īpašu.
Sarkani mirdzošās sienas zib garām, tumšākas nokrāsas lāsumiņi viens otram seko nepārtrauktā straumē, it kā no viena neatkarīgi, bezmērķīgi izmētāti, bet kopā zibot rada notikuma sajūtu, rada esamības rakstu.
Spēcīgs atsitiens, ķermenis turpina kristienu, bet saprāts atsities pret neredzamu barjēru sašķīst drumstalās, vissīkākajās atmiņu, domu un sajūtu sastāvdaļās. Bērnības atmiņas sajaucas ar iemīlēšanās sajūtu, vakardienas nožēlas sajūtas ar rītdienas naida atmiņām, kritiena cinisms ar nokrišanas baudu, zinības par ledusskapju atvēršanu ar bizbizmārīšu vērošanas sajūtām, viss saplīsis, viss sajaucies, viss sašķīdis mielēs.
Saprāts pamostas, paveras sajūta, patausta visapkārt, atmiņas vietā, domas riņķo, nolūki aizsniedzami, zināšanas pa rokai, viss sakārtots, viss vietā, viss savienotāks kā jebkad agrāk, mērķi tieši savienoti ar cēloņiem, atmiņas tieši sasaistītas ar izjūtām, nolūki apbruņoti ar zināšanām.
Parādās ķermenis. Saprāts ar to saplūst, saplūst strauji bet pilnīgi, savienojas līdz pēdējai šūnai/domai.
Parādās kritiena izjūta, tieši savienota ar atmiņām un maņām. Zēns krīt, apkārt sārtas pulsējošas sienas, apkārt zib burti, sastāda vārdus, teikumus. Acis lasa un iegūst. Informācija līst pār saprātu. Atmiņa kāri uztver un nolūki veidojas.
Atsitiens, kājas mazliet ieliecas, uztver kritiena enerģiju, noturās, ķermenis nospriegojas un nostājas taisni. Acis veras apkārt, maņas un nolūki apmainās ar situāciju.
Zēns stāv uz trotuāra un smaida, 'Es sapratu,' viņš sajūt, drīzāk nodomā.
Skatiens pārslīd pāri garāmgājējiem, tie visi steidzas, domā, viņiem ir nolūki, maņas un domas, viss liekas svarīgs un nozīmīgs, bet ir saraustīts un nesecīgs.
Garām aizskrien liels automobīlis ar nevaļīgu ierēdni, pār galvu pārlaižas rūpestu pārmākts balodis, Indijā sākas ziloņu festivāls.
Zēns pasmaida un uzsit knipi. Trotuārs pazūd un viņš ieslīgst ērtajā vecmāmiņas šupuļkrēslā, gatavs Stāstam.
|
Marts 13., 2006
16:01 - Lietus lāse
Viņa piedzima maijā, viņai bija silti. Mākonis bij liels un pūkains, viņai īsti negribējās no tā škīrties, bet ceļojums tomēr tik ļoti vilināja.
Zeme bija tālu, varēja redzēt lielus plašus zaļumus, kuri robežojās ar lieliem skaistiem zieliem klājumiem. Starp zaļajām ārēm vietumis mirdzēja pilsētas, stikls un betons tik patīkami kontrastēja un priecēja acis.
Lāse izķīrās un krita. Metās piedzīvojumā. Ienira dzīvē.
Viņa krita prātam neaptveramā ātrumā, bet lāse tieši šim brīdim bija dzimusi, viņa virpuļoja, spīguļoja un priecājās. Zeme nāca arvien tuvāk un kļuva redzamas arvien vairāk detaļas. Vienā pusē bija kalni, otrā pusē jūra, pa vidu gailēja pilsētu un ciematu ugunis un rosme.
Lāse apmeta mazu kūlenīti un sasmaidijās ar māsām, kas jautrojās viņai blakus. Bija forši.
Kļuva jau redzamas detaļas, viņa tuvojās glītam ezeru ieskautam ciematiņam, ap to bija plaši lauki, ganības, tīrumi un augļudārzi.
Saule izbrāzās cauri un visas lietuslāses apmierināti noņurdēja, viņām palika silti un pār tīrumiem uzsmaidīja varavīksne.
Strauji tuvojās maza bērzu birzīte blakus vecai glītai mājai, pie verandas spēlējās bērni un koku galotnēs šalkoja vējš.
Bum - bum - bum, lietuslāses atsitās pret bērza lapām.Viņa saskārās ar bērza lapu, atstāja tai daļu sevis par piemiņu, pārliecās pār malu un priecīgi aizkūleņoja tālāk.
Bērni smaidīgi pacēla plaukstiņas uz augšu un bērnigiem smiekliem priecājās par pavasara lietutiņu.
Lāse noskūpstija zemi un samirka kopā ar to.
Maza maza sēkliņa, daiļās lietuslāses un raupja zemeskukuržņa mīlestības auglis, pabāza ārā mazu mazu zaļu lakstiņu un sasveicinājās ar pasauli.
Mūzika: Korni - Plakala Berjoza
|
Februāris 5., 2006
23:41 - Māris
"Viss ir mierīgs, viss ir kluss, gan jau rūķis palīdzēs," nodomāja Māris. Šī mantra puisi pavadīja viņa dzīvesgaitā jau sešus gadus. Kopš rūķu vakara vietējā krodziņā. Rūķu vakara, vakara, kas atmiņā iespiedies pat pārāk stipri...
Viss sākās kā parasti, māris ar draugiem sēdēja rekreatīvā iestādijumā un attiecīgi nodarbojās ar pašrekreāciju patērējot plaši izreklamētas vieglā alkohola preces. Sarunas arī bija parastās, slaidi vijās ap sievietēm, rūcinājās ap autombīļiem un bitojās ap datoriem. Jau vairākas stundas tika apspriestas meiteņu virsbūves, automobīļu liegās un uzbudinošās formas, datoru maigās un tik pievilcīgās iekšas, un izkristalizējās pat ideja par ideālo vīrieša dzīves pavadoni - meiteni ar kājām tieši līdz D izmēra cičiem, ar 415 zirgaspēku iekšdedzes dzinēju un diviem sapārotiem Itanium procesoriem. Un tad ienāca rūķis.
Principā gluži parasts rūķis, visparastakā bārda, visparastakais ādas kamzolītis ar plaši pārstāvēta klana izšuvumiem, parastas zaļas bikses, kā jau parasti meža rūķiem, pat pār plecu uzmestais cirvis bija parastāks par parastu. Mārim pašam pieliekamajā tads stāveja, katram jau malka jāskalda galu galā.
Zināmu pārsteiguma momentu izraisīja vienīgi tas, ka rūķis uzreiz pēc ienākšanas krogā devās taisni pie puišu galdiņa. Negāja ne pie bāra, ne arī skatijās apkārt meklēdams paziņas, nē, viņš devās tieši pie puišiem, tas bija dīvaini, jo viņi nevienu rūķi īsti personīgi nepazina, un pie tam šajā kroga, kas bija labu gabalu no viņu mājām un parastajām piektdienas vakaru izklaides vietam.
Rūķis pienāca un atļauju neprasījis apsēdās brīvajā vietā pie viņu galda. Un tūlīt arī uzsāka sarunu: "Atvainojiet puiši, ka noklausījos," viņš piebungoja pie galda ar smagu gredzenu ar auss simbolu, "bet mani ieinteresēja jūsu sarunas tēma, nebiju senāk matījis šajā Ēnu meža galā nevienu fantastikas cienītaju. Man pašam arī patīk visas tās izdomātās lietiņas, dzinēji tur un procesori. Ne vienu vien grāmatu esmu savācis sava kolekcijā, khe khe, un jā es zinu arī jūsu arodu un nodarbi..."
Māris uzreiz viss sapringa, un viņa biedri tā pat. Roka automātiski uzlikās uz dunča spala, gatava to jebkura brīdī izraut un laist lietā. Tikai rūķa skatiens atturēja no nekavējošas situācijas eskalācijas. Skatiens bija mierīgs, tajā nebija ne kripatiņas satraukuma un baiļu, tikai vienkārša pārliecība par saviem spēkiem un gatavība uz jebkuru situācijas pavērsienu.
"Mans vārds ir Ragnaroks Varenais, un es vēlētos biežāk dzirdēt tik aizraujošas sarunas savā pilī, mana biblioteka un vīna pagrabs vienmēr ir jūsu rīcībā. Un jā kādreiz nelaimē varu arī palīdzēt, jums tikai jāapsola, ka centīsieties katru ceturtdienu nakt pie manis ciemā," ar šiem vārdiem viņš piecelās, pasmaidīja un aizgaja. Puiši vēl ilgi sēdēja un mazliet apstulbuši skatijās uz mazu koka amuletiņu ko rūķis bija atstajis uz galda. Amuletu ar mutes simbolu.
Pagāja daudzas ceturdienas un Maris ar biedriem ir panākuši, lai par viniem runā, kā par visveiksmīgako elfu zagļu, fortūnas džentelmeņu un algotņu komandu visā Ēnu meža rietumu galā, tuvejās Siltuma ielejās un Sarmas ezera apkārtnē.
|
Novembris 21., 2005
17:34 - Es šodien...
Atcerējos klasiku, pameklēju gūglē un tieciet vai nē pat atradu .
Gribējās pakrativizēt un uzčibināt vienu kārtīgu rip-offu un koveru.
Tātad - ( Es šodien... )
|
Novembris 17., 2005
Novembris 7., 2005
15:18 - Konsultācija
Saki tu esi pamanījusi pārmaiņas sava mīļotā puiša uzvedībā? Tieši pēdējā laikā? Pēc tās darba ballītes, uz kuru tu nebiji puisim līdzi, jo biji slima? Tās pašas, kura ievilkās līdz rītam un no kuras puisis attiecīgi atgriezās saburzītā kreklā, bez žaketes, ar šlipsi uz muguras un pilnīgi piedzēries?
Tev liekas, ka varētu būt iesaistīta puiša jaunā kolēģe? Tā glītā, kuru tu pāris reizes esi redzējusi, kad biji ciemos viņa darbā? Tā kura toreiz veltīja puisim Tādu Skatienu?
Tev ir bail, ka šī blondā būtne varētu izjaukt jūsu mīlestību un perfektās attiecības? Izjaukt visus nākotnes plānus? Atņemt bērniem tēti un tev siltumu sirdī?
Problēmas risinājums ir vienkāršs - nogāz viņu zemē un ar kāju pa žokli! Tad ar žileti pa seju - švīk švīk, un matus saujām! Saujām plēs ārā ar visām saknēm!
...
Māsiņ, aiciniet lūdzu nākošo.
|
Novembris 1., 2005
Septembris 7., 2005
09:36 - Viesulis
Viņš sasprindzināja pieres muskuļus - atkal sāpēja galva, un tas bija vienīgais veids kā ar to cīnīties. Sevišķi jau nepalīdzēja, bet nu vismaz kāda ilūzija, kāda bezsāpju ilūzija, kaut kas kas ļāva pārdzīvot ikdienišķās, skaudrās un neciešāmās sāpes. Sāpes, kuras radās vienmēr, kad viņš ilgāku laiku palika viens, tad kad nebij apkārt cilvēku, tad kad viņa maņu orgānus nepiepildija apkārtesošās emocijas. Emocijas. Jūtas. Fluīdi. Enerģija. Čī. Lai gan nosaukumam nebija īpašas nozīmes, galvenais bija sāpes.
Kā katru rītu viņš iekāpa trolejbusā, piebāztā, piestūķētā un piespiestā trolejbusā. Un protams momentā tika iespiests starp iespaidīgu izmēru pensionāri, pajaunu kantora meiteni un kādu glancīgu švītu uzvalkā. Vēl pāris centimetru attālumā bija divas bižainas skolas meitenes ar pudīgām skolas somām plecos, jauns puika ar kapuci un skeita dēli rokās, kā arī mazliet smirdošs vīrelis bez noteiktas dzīvesvietes.
Pensionāre izplatīja smagas merkantīlas emocijas, no viņas apziņas spiedās ārā kartupeļu un gurķu cenas, atlaižu cipari lielveikalos, vēlme izspiest lieku santīmu no civilvīra mazdēla. Emocijas prastas un ikdienišķas kā baloži Rīgas ielās.
Bižainās skolas meitenes skaļi čaloja par skolas ikdienu, modīgām popgrupām, zēnu kurš bija piesaistijis viņu uzmanību, par apkārtējiem, par visdažādākajām lietām un lietiņām ar ārkārtīgi mazu nozīmības pakāpi.
Dīvaini, bet glancīgā švīta un smirdošā vīreļa domas virmoja ap vienu un to pašu personu - jauno puiku ar kapuci un skeita dēli. Švīta elpa bija paātrināta, tāpat kā viņa emocijas, viņš puikam bija cieši piespiedies klāt un domāja par viņa maigo dibentiņu, piesegtu ar tik ļoti pieguļošaām treniņbiksēm...vīrelis domāja par jaunā puikas naudu, viņam likās, ka jau jau puikam ir skrituļdēlis, tad nu naudai ar jābūt kā spaļu un maks pie tam tik pievilcīgi izspiedās priekšējā kriesajā kabatā...
Viņu visu emocijas bija tik dažādas, bet tomēr tik vienkāršas un pierastas, tik ikdienišķas un ierastas. Sāpes negribēja rimties. Viņš saviebās.
Kantora meitenes emocijas bija visslēptākās, lai tās nolasītu, izgaršotu un saprastu pagāja visilgākais laika sprīdis. Bet kad tas notika, Viņš sarāvās kā zibens ķerts - mīlestība, naids, kaisle un mokas! Visas svarīgākās emocijas, visas garšīgākās, piepildošākās! Viņš paskatijās uz meitenes seju, tā bija jauna, glīta, vēl vecuma, pieredzes un pārdzīvojumu grumbu neklāta. Un ar smaidu, smaidu tik dievīgu un pievilcīgu, tik dziļu un dabīgu, tik stingru un vienlaikus liegu...
Troljebuss apstājās un meitene izkāpa. Nepievērsdams vairs uzmanību citu pasažieru domām un sajūtām, viņš izlauzās no trolejbusa.
Viņa gāja un domāja savas daudzās domas. Par puisi, kurš mīl, par puisi kuru viņa mīl, par puisi kurš iekāro, par meiteni kuru viņa ienīst, par puisi kuru viņa iekāro. Pat dažas mulsas domas par kopmīšu istabas biedreni uz kuras pusi viņas skatiens pavērsās ne gluži vienaldzīgā noskaņā.
Viņš sekoja viņai, censdamies iet ne pārāk tālu, un laiku pa laikam noķert viņas īpašā smaida atblāzmu. Arī viņš smaidīja. Rīts acīmredzami bija īpaši jauks un izdevies. Sāpju gandrīz vairs nebija.
Viņa pagriezās un nejauši uzmeta skatienu viņam, viņas seja saviebās, smaids pārvērtās par nicīgu smīnu ar sarauktu degunteli. Viņa galvā spalgi iedunējās sāpes.
Viņš nogāza viņu zemē ar vienu sitienu. Mammas maizes nazis ērti iegūla plaukstā un pēc sekundes arī meitenes krūtīs. Viņas sejā bija šausmas, nesaprašana, lūgums, jautājums un naids. Emocijas, spēcīgas emocijas.
' Mani sauc Katrīna,' viņš iekliedza viņai sejā.
'Tā diena nāk!' viņš iespļāva viņai sejā.
Sāpju nebija.
|
Jūlijs 20., 2005
23:34 - Geju parāde 2020
Smagi dimd zābakos autas kājas,
parāde cēli iet,
augstu pacelti zodi un lepnumā mirdzošas acis ...
parāde soļo, parāde dimd!
***
( Tālāk... )
|
Jūlijs 12., 2005
15:30 - Dam naža
Esat droši vien ievērojuši un paši piedalijušies cīņā par vietu sabiedriskajā transportā. Atbrīvojas vieta, un vairāki cilvēki ieskaitot tevi, ir nolēmuši to ieņemt. Tu nepaspēj, jo tevi apsteidz sīks pacans trīssvītrbiksēs. Vai arī veca krievvalodīga tantiņa, lielā tēvijas kara veterāne, nopelniem bagātā divīzijas štāba rakstvede. Citreiz atkal tu kaut kā samulsti, un vispār neej uz vietu kas nupat atbrīvojusies. It kā tur stāv blakus cienijams vecs cilvēks, vai jauna skaista meitene, un tu gribi būt galants. Un jamie ar nesēžas, vai nu aiz kaut kādas spītības, vai arī aiz veciem kauliem, kurus nevar saliekt sēžas pozā. Vai arī aiz tik pat dumja galantuma.
Es pats nekad neesmu to novērojis, bet jaunākas un vājākas pēc paskata meitenes man ir stāstijušas, kā uz viņiem nikni runā vecas vecenes, kad viņas uzdrošinās apsēsties un nedot vietu.
Es domāju, ka galantumu sabiedriskajā transportā vajadzētu aizliegt. Situācijas vajadzētu risināt pēc noteiktiem likumiem, kurus vienkārši būtu neiespējami ignorēt.
Teiksim, dubultvagonīgas trolejbuss. Atbrīvojas vieta, un uz to vienlaicīgi metas abi jau pieminēti personāži: treniņbikšu Sergejs ar kļikuhu Serijis, un godājamā biedre veterāne Feodosija Petrovna, ar aģentūras segvārdu der Milchzahn.
Viņi saksrienas ar pierēm, mazliet pagrūstas un viss, situācija ir sākusies, nobriedusi un gatava spējam atrisinājumam. Serijis izsauc sapsringuma pilnus vārdus saviem biedriem Krivijam un Ļoham: "Daj Naža!". Nazis Krivija rokā jau sagatavots un tiek nekavējoties pamests cīnītājam. Feodosija īsajā ateplpas brīdī paceļ savus kuplos svārkus, un noāķē pie reitūzenēm piestiprināto Vermahta štiknazi.
Lēnām un uzmanīgi, viens uz otru skatīdamies, viņi pārvietojas uz lokano trolejbusa centru. Apkārt sastājas skatītāju pūlis, sēdošie skaļi bļauj lai stāvošie paiet malā un ļauj arī viņiem papriecēt acis.
Konduktore nokliedzas 'Marš' un cīņa sākas. Veterāne izdata izklupienu ar štiknazi, vienlaicīgi mēģinot iebelzt Serijam pa kājām ar otrā rokā turēto štoku. Serijs atsit štiknazi, bet saņem sāpīgu sitienu pa apakštilbu. Var redzēt, ka sitiens bij spēcīgs, bet Serija seja neizrāda nekādas emocijas. Viņš ir koncentrējies cīņai, viņa nazis vairākas reizes pazib bīstamā vecenes sejas tuvumā, bet viņai izdotas izvairīties. Viņas reakcija ir apbrīnojama un izsauc sajūsmas kliedzienus no skatītāju puses. Konduktore iet gar iekarsušajiem skatītājiem un ievāc likmes. Pagaidām tiek likts 2:1 vecenītes labā, bet ir skaidrs ka cīņas iznākums nebūs viegli paredzams.
Cīnītāji apmainās ar izklupieniem, māņu kustībām un cirtieniem. Pa vidu jaucas Feodosijas kūja, Serijs saņem spēcīgu belzienu ar to pa muguru, bet noturas pat neiekliedzies. Šajā cīnās momentā paliek jūtams ka tantiņa sāk nogurt, un ka reimatisms kreisajā ceļgalā neļauj pilnībā atdoties cīņai. Pacaņenoks sāk sajust uzvaras garšu mutē, tur tā spītīgi jaucas kopā ar saulespuķu sēklu smārdu. Feodosija tiek spiesta uz cīņas laukuma malu, viņai vairs nav spēka uzbrukt, viņa var tikai asist Sergeja izklupienus.
Viss atrisinās negaidot, saņēmis nūjas spēcīgu sitienu pa galvu, Serijs tomēr pamanās kritienā izdarītm trīs dūrienus Feodosijas sirds rajonā. Ar skaļu gārdzienu pasaules karu pārdzīvojusī vecenīte saļimst. Mirusi vienkāršā cīņā par vietu trolejbusā.
Trolejbuss apstājas, konduktore ar knopku piesprauž zaudētājai pie pieres pensionāru bruakšanas biļeti, un ar skatītāju palīdzību izlādē līķi pa durvīm. Trolejbuss atsāk kustību un Serijis draugu pieturēts grīļīgi tiek iesēdināts ar asinīm samaksātājā vietā.
Krivijs un Ļoha drauga vietā izpilda tradicionālo rituāla noslēguma daļu, ar pretinices asinīm slacīto nazi iegriež krēsla dermantīnā vārdu 'Serij'.
|
|
|
|
