devos uz Ingas Ābeles grāmatas atklāšanu, kur satiku arī savu pamatskolas klases audzinātāju. Kopīgi gājām mājās, diemžēl bija jāatskās uzvilk cigareti ar ārā stāvošajiem Vērdiņu, Gaili, Annušku u.c., jo lepni teicu, ka nedrīkstu - iepazīstieties - mana mamma un mana skolotāja, viņas man neļauj. Tad nopirku lēdijas čaterlejas mīļākos angļu valodā (kārtējo izmisīgā vēlme iemācīties šo sarunvalodu), uz krustojuma mamma atdeva makaronus ar gaļu,ko bija man vedusi no Juglas (tāpēc pasākumā man neļāva ēst siera bulciņas). Atnācu mājās, šeit meistars izārdījis virtuvi un istabu, dzeru sarkanvīnu un ēdu tos makaronus un domāju. ko tagad darīt.

un vēl, zinājāt, ka dusmas krājas žoklī? man jau bija tādas aizdomas, patiešām, klusas. un tā arī, kā izrādās, ira. I mean, brīdī, akd beigšu uz sevi dusmoties un pieņemšu tādu, kāda esmu, varbūt man pat varētu izmainīties sejas forma? Thanks God!!!!