Es reizēm pret sevi cīnos. Tā vienu vakaru izkāpu no mašīnas pagaidīt pie veikala „Maxima” iekšā devušos draugus, lai vienatnē pavērtos zilā vakarā, pasmaržotu Mārupes ievas, paklausītos putniņos un klusu apcerētu mūžību. Stāvu, tīksminos par vakaru, līdz ap stūri gar ielu man blakus nogāzelējas dzērājiņš. Brūnā brezenta jakā, no netīrumiem spīdīgās biksēs, nu jūs jau zināt, kādi viņi ir - stipri dvakojoši un vēl stiprāk apreibuši. Vārds „apreibis” šeit tiešām derēs labāk par „piedzēries” – vīriņš rādījās ļoti nestabils un sareibis, pats gluži pārsteigts par spējo reibumu, kas sagādājusi nekontrolētu un ātru pasaules griešanos ap viņu. Vēl pēdējā izmisumā sparīgi savicinās un nogrābstās ar rokām pa gaisu, cenzdamies satvert to, kas pirms mirkļa griezās gar viņa acīm, bet nu jau izrādījies vien tukšs gaiss, un tad ar lielu būkšķi krīt, atsitas pret kādas mašīnas balto bamperu un paliek tur guļam. Klusums. Guļ un brīnās, tad cenšas atkal pietverties ar rokām tam-kaut-kam-nekam un atšļūk atpakaļ. Plāta muti, bola acis un ir ļoti izbrīnīts par radušos situāciju. Acīmredzot kādā brīdī ātrajā pasaules karuselī gar vīriņa acīm uz balta ponija aizzibu arī es un viņš stiepj roku citā – tukšā virzienā un lūdz „Ģevuška..”. Skaidrs, ka grib, lai es palīdzu piecelties. Man ir riebīgi – piedzēries, iespējams, netīrs, gan jau kaut kāds nosiekalojies, fui, un es tagad ar saviem sīkajiem parametriem vēl iešu stutēt augšā vīrieša cilvēku? Tas nemaz nav iespējams, visiem zināms, ka dzērāju piecelt ir vēl grūtāk par mironi, jo pirmajam sparīgi mainās līdzsvara un smaguma centri. Un vispār, es te putniņus klausos un ievas smaržoju. Un ko es izdaru, pēc viņa lūdzošā „Ģevuška..”? Aizeju un aizklājos aiz melnā džipa. Cenšos noskaņoties atpakaļ uz mūžības tēmām, putniņiem un ievām, līdz es saprotu, ka vīriņš tur gulēs atspiedies pret mašīnas aizmugurējo bamperi mūžīgi. Nedod dievs, veikala apmeklētājs un auto īpašnieks iznāks ārā no veikala, un atpakaļgaitā, kas ir vienīgā iespējamā gaita šajā vietā, uzbrauks dzērājiņam. Cik es tomēr esmu mietpilsoniska muļķe, kaut kāda vidējā latviete, kaut kāda iedomīga un lietu pasaulē ieslīgusi kaza.

Saņemos, izlienu no sava melnā aizsega un dodos pie vīriņa, kurš par mani jau sen aizmirsis, bet joprojām kā uz muguras apkritis kukainis sparīgi kārpās un bola acis, ļoti gribēdams izkļūt no situācijas, kurā dzīve viņu iemetusi. Satveru stingri un apņēmīgi vīriņu zem rokas un rauju augšā.

Jocīgi, cik tas bija viegli.