| 19.11.2013 + |
Nov. 19th, 2013|08:24 pm |
|
Jūtos šausmīgi izsmelts. Vai nu garīgo prakšu rezultātā piekačātā enerģija aizplūdusi pārāk ātri, vai arī darbā kāds pārlieku agresīvs enerģētiskais vampīrs uzdarbojies (ņemot vēra to, ka nupat bija pilnmēness, tas nebūtu nekas dīvains.) Nopietnām garīgām pārdomām vai meditācijai nepietiek spēka. Nebūtu smuki, attiecībā uz augstākajiem garīgajiem spēkiem, ja meditācijas laikā es atlūztu un sāktu skaļi krākt. Kaut gan, kā saka gudrāki par mani ļaudis, tas neesot nekas ļauns. Taču man šāda pieeja liekas divkosīga attiecībā pret smalko pasauli, un uzskatu, ka mūsu attiecībām būtu jābūt balstītām uz savstarpējās cieņas pamatiem. Cik gan augstākās būtnes mūs var cienīt. Nu tad lūk, sēžu un knibinos ap granātāboliem, pārlūkoju Steven Vilson klipus, un domāju - varbūt šis nogurums ir tikai maskēts slinkums, un īstenībā man vienkārši gribas palaiskoties? Daudziem cilvēkiem tas ir normāls agregātstāvoklis - ievelties mājās, piestumt mūli, noskatīties kādu seriālu un atlūzt. Kādu laiku domāju, ka es baigi atšķiros. taču nē. Un apelēt pie tā, ka mani seriāli taču ir krutāki par Uguns Grēku vai Enģeļu ielu nr 9 Pelnrušķītes mantojums. (jā - es zinu, kā tos sauc. Angliski tas būtu Angel's street Nine, The legacy of Cinderella. smird pat pēc nez kāda blokbastera). Seriāli ir kā tādi labdabīgas nogalināšanās mehānismi, kuri sabendē smadzeņu šūnas vēl trakāk nekā alkohols. Njā, visā visumā pārdomājot - jāceļ personiskā efektivitāte dzīves kontekstā. Ja pēc manas nosprāgšanas dievs uzmetīs uz svariem manu dvēseli un čupu ar seriālu videokasetēm, negribu, lai tā čupa būtu smagāka. Mariks nebūtu priecīgs. |
|