Pārvērtību · mājvieta

Grasījos jau iet gulēt, kad pēkšņi atvērās psihoanalītiskais noskaņojums. Noformulēju hipotēzi: līdzīgi kā Dekartam, kurš savas nīkulīgās un psihotraumatiskās bērnības dēļ visu mūžu šaubījās par visu, ieskaitot savu eksistenci, arī dižiem revolucionāriem ir savs melnais noslēpums, lielais jautājums, uz ko caur revolūciju tiek meklēta atbilde. Proti: ir cilvēki, kam grūti aizstāvēt savas robežas. Viņi gan klusu pīkst: "Lūdzu, nē!", bet ja nelīdz, tad ciešas, ciešas, līdz aiziet pa gaisu un izskrāpē robežpārkāpējam acis. Bet ciešas tāpēc, ka tā vienkārši, dabiski, bez iespringuma viņi aizstāvēties nemāk, savukārt vardarbība riebj. Jo vairāk riebj, jo vairāk spēj paciest, un jo lielāka spriedze samilzt. Līdz brīdim, kad kļūst tik slikti, ka vardarbība kā vienīgā izeja tomēr kļūst akceptējama. Tad izārdās un paši jūtas stulbi, ka tik prasti iznesušies. Un no reizes uz reizi mūža garumā turpina sev uzdot jautājumu: "Kā sevi aizstāvēt, nekļūstot vardarbīgam".
Nu lūk, un tāds bērns pieaug, un ja ir sagadījies tā, ka viņš dzīvo valstī, kuras valdība brutāli pārkāpj indivīdu robežas, tad viņš papīkst, papīkst, ciešas, līdz ... ups, revolūcija!
Bet nu tur vajag ļoti smagu bērnību. Būs jāpalasa revolucionāru biogrāfijas.