pēkšņi.. viņam vairs nepatīkot būt vienam un dārzs, trepes, sienas utt., viss liekot just tukšumu. Un tad nu viņs vēršas pie manis ar pilnīgu pārliecību, ka es piepildīšu to. Bet nē, es to nedarīšu. Viņš apgalvo, ka esmu jau to izdarījusi.

viņs taču zina, ka es tik un ta atgriezīšos atkal un atkal pie viņa. Bet lai spēle turpinās.. savādāk jau tā nebūtu tik garda un savādāk jau tā nebūtu tik spēcīga. :)

sakarā ar to, ka šis bija plānots kā pievienojamais Ljetas darbiem un es nekādi nevarēju nekur citur to nokopēt, kā tikai šeit (neprasiet kāpēc vai kkā tā- man nav ne mazākās nojausmas :D ) nāksies vien kādu laiciņu paturēt viņu šeit. nepievērsiet uzmanību.

Jau 3. Pavasari (ar lielo burtu rakstāms- vienīgi Tevis dēļ, iespējams) Tu liec man ieslīgt fantāziju karuselī un neļauj atslābt, negaidīti atkal un atkal ievilkdams mani visā tajā. Vēlos Tev pateikties par visām tām fantāzijām, par tām kaislīgākajām no visām manām fantāzijām, kuras Tu esi manī radījis un arī realizējis.

Tu saki, ka pēdējā laikā esmu Tev vienīgais prieks, bet mēs pat nepamanām, ka nu jau ir 3. Pavasaris. Un mēs pat nepamanam, ka nu jau vairs nespējam bez otra. Mēs esam kā narkotikas, tā ir atkarība. No rīta mostoties un neieraugot otra skatienu, kas liek ķermenim ietrīcēties un vēlēties.. mēs vairs nepsējam. Mēs vairs nepsējam kaislīgi otru neskūpstīt un nenolaist acu skatienu, pūlī neuzmeklēt un domās neatrasties pie otra. Mēs vairs nespējam un tas viss kļūst kā apsēstība, kā galejība, kurai, iespējams, šobrīd nav izejas- cik tālu tas viss ir aizgājis. Mēs esam traki. Mēs esam saslimuši, slimi otra dēļ. Mēs kliedzam aiz kaislības, mūs žņaudz aiz labsajūtas un plēšamies, uz vietas stāvot, uz visām pusēm aiz emocijām, aiz pārāk daudz emocijām.. un mēs krītam smiltīs un, asaras lejot, pārsāpēs mirstos, mēs tā arī nesakam, ka mīlam, jo tā nav mīlestība, tā ir kaislība, tā ir sadistiska kaislība, kura mūs nogalina ar savu spēcību.. mēs nespējam vairs dzīvot bez tā visa.

Sirds saplsīt pret skaļo otra neesamību blakus kaut domās.. un mēs jūtam to.

paldies par katru sīkumu, par katru vārdu, par katru fantāziju, paldies Tev par to, ka mēs tik nejauši satikām otru, ka mūsu skatieni satikās un nespēja vairs novērsties, paldies Tev par katru pieskārienu, par katru glāstu un skūpstu, paldies Tev par katru kliedzienu un katru karsto elpu uz muguras.. paldies Tev par dzīvi, kura ir pavisam cita kopā ar Tevi.. paldies Tev par Tavām pilnajām plaukstām, paldies Tev par klusumu, kas pilns ar maigumu un kaislību, paldies Tev par sevi..

es aizbraucu. Mēs nevaram tā vairs turpināt. ir pienācis laiks katram iet savu ceļu. Tu esi manas dzīves svarīgākā sastāvdaļa un es Tavas, taču.. mums ir jāatbrīvojas no iespējamās nākotnes. Un lūdzu nesaki ne vārda, lūdzu novērs skatienu un atņem roku no manas sejas, noņem savus pirkstu nospiedumus no mana ķermeņa un ievelc savu elpu, kas pārklājusi mani un dūmakainā kaislībā pārklājusi katru manu šūnu.

varbūt kādu dienu, bet vairs ne šodien un arī ne rīt..