kāds indietis, kurš man neliek mieru (ja tā to var teikt), sakarā ar to, ka nerakstu viņam vēstules, apvainoja mani, apgalvojot, ka es esot lepna un (kā jau visām komunistiskām valstīm) man esot problēmas..utt. un tieši šis- komunistiskām valstīm- mani aizvainoja.. neesmu vaibīga pie tā, ka man nav laika rakstīt viņam neko.. man pat pašai priekš sevis īsti pat neatrodas laiks.. vienīgi šeit, ko zibenīgā ātrumā, brīvā minūtē uzšņārbt.. bet viņam jau laikam to nesaprast, jo stereotipus lauzt ir izteikti grūti.. laikam vēl kādus pāris 1000000 gadus vēl būs tas viss jāpārcieš!
patiesību sakot, vēlos būt Berlīnē, Potsdamā, otrajā stāvā.. pa kreisi.. savā istabā .. otrajā stāvā.. mīkstajā gultiņā..tā prom no šiem stereotipiem un visa pārējā.. dzīvojot, esot, jūtoties tā kā vēlos es.. būt tādai, kāda es esmu pateisībā, nevis kādu mani vēlas redzēt vai ko no manis sagaida.. bet ir sapņi, kas nepiepildās.. un šis ir viens no tiem!
  gribu ticēt.. ticu, nē! drīzāk ceru, ka pēc pusotra gada mani aizvedīs no šejienes.. precīzāk- uz Fraiburgu.. es tik ļoti to vēlos..
gribu būt brīvāka.. nekā esmu tagad.. un kāda jebkad esmu bijusi!
pietrūkst pasaules brīvības..