it kā ir tā, ka ar katru dienu atkal un atkal apzinos, ka dzīve ir lieliska un skaista, smaidu, priecājos, mīlu visu pasauli utt., bet tad kāds kretīns paņem un atgādina man par to kā bija pirms, piem., gada utt., ko esmu sastrādājusi vai kkā tā un uz kādu labu laiciņu mans smaids vairs neliek ne manīt par sevi, taču tad es atkal saprotu, ka tas viss ir bijis un izbijis un viņš (tas, kurš man to nepārtraukti atgādina) vēl jo vairāk. utt. ir cilvēki, kas vnk nesaprot, ka 1.- var mīlēt tā vnk un ne kā pretējo dzimumu ( tā vnk- bez iemesla); 2.-dažādu iemeslu dēļ cilvēks var pilnībā mainīties; 3.-un pats galvenais- cilvēks spēj būt laimīgs, ja pats ļauj sev tādam būt un neaizmirst to, ka viņš tāds ir! :)

aij.. izklausos pēc pilnīgas muļķes, vai ne? :)
pastāsti man lūdzu, kā tev klājas? gribu dzirdēt kaut ko vairāk par 2-3 vārdiem! :)