runāju ar Jāni. Tu taču zini ar kuru. saruna sākās ar nevainīgu jautājumu par biznesu. un tā saruna (gluži kā vecajos labajos) ievilkās līdz šim brīdim. Biju jau pavisam aizmirsusi, cik lieliski viņš prot uzmundrināt, likt smaidīt, ieviest darbīgumu, vēlmi darboties, apnēmību un visu to pārējo.. biju jau aizmirsusi, cik ļoti ar viņu lepojos. Viņš izveidojis firmu, kur Karla strādā par dizaineri, Kalvis ir viens no tiem valdes locekļiem.. utt. dīvaini. Viņš piedāvāja 4.dien satikties, būšot Rīgā, Tu jau zini, ka viņš šeit ir bieži, kādas 2 reizes nedēļā noteikti, bet neskatoties uz to, mēs nesatiekamies vairs.

es sapratu, ka visgrūtāk man ir pārciest zaudējumu, kuru vairs nespēj aizķēpāt iti nekas cits.

mēs čalojām tik pat humora pilni, tik pat otru kaitināšanas spēles pilni.. tik pat.. tik pat lieliski kā tad, tad, kad mēs bijām labākie draugi, tad, kad bija kaut kas, kā tagad vairs nav, tā, kas ir vienīgi pierakstīts kaut kur manās kladēs, pierakstos.. iebāzts dziļi plauktos un nolemts aizmirstībai līdz tiem vakariem, kad vilkšu to visu ārā un slikšu atmiņās par to, cik reiz esmu bijusi laimīga.

es biju noilgojusies pēc tā spēka, kuru viņš manī reiz radīja. pēc tās enerģijas, ko viņš manī viesa, es vienmēr ilgošos.
kad tika pārrautas saites, likās, ka šis tukšums, kas mani bija pārņēmis nekad neizsīks.. bet redzi nu.. tas ir izsīcis, jo tika ļauts aizmirstībai. Tā vietā līmējās citi, citas un lietas, daudzi tā arī neielīmējās, šodien atvēlot atkal iespēju viņam ielīst atpakaļ. un zini, uz brīdi tas izdevās. viņš atkal ir tur iekšā, bet ne uz ilgu. pienāks rīts un ierastais dienas ritms atkal aizdzīs domas par viņu, atceres par sarunām ,kas reiz čaloja mūsu ausīs vēl no rīta un pēcpusdienā smīdinām, pēcāk sazvanām otru un atjaunojam šīs sajūtas. mūždien esot otram blakus pat neizsakot to vārdos, pat neizsakot to pieskārienā vai mīmikā. pietika vienu reizi atzīties, ka vienīgi apziņa, ka otrs ir, ka viņš kaut kur šajā plašajā pasaulē ar visu savu sirdi Tev tic un ir blakus, nē.. viņš ir Tevī.. Tu ļāvi viņam kļūt par daļu no sevis, par daļu Tavas sirs, par daļu Tavas dzīves.. iespējams, par vienu no svarīgākajām no Tavas dzīves daļām.. jo kur gan Tu spētu atrast tik daudz tādu lilisku draugu, mīlestības utt., kas spētu aizpildīt visu Tavu plašo, daudzietveramo dzīvi.. bet viņš viens pats, tāds nieka cilvēciņš izrādījies tik varens- ar savu eksistenci vien.. un tad vēl liekot lietā savu personību, savu vareno dabu.. un te nu Tu esi.. varens un spējīgs darīt, sasniegt, būt, kļūt, tieši viņa iedvesmots.. un tad Tu atskārt, ka tieši viņš Tev atver acis, kaut gan mēdz jau teikt, ka cilvēks ir akls, kad mīl.. bet tieši viņš man atvēra un atver acis, tieši ar viņu es patiesi dzīvoju un saskatu to, ko bez viņa neredzu.. bet viņš jau man nebaksta ar pirkstu un degunā nebāž, lai ieraudzīto to, ko man jāsaskata.. viņš tikai dot spēku un iedvesmu, kas pati prasmīgi prot savu darbu.

pat mūžību dāvājusi, jūru ziedu vai pulku bērnu dāvājusi, nespētu viņam attiecīgi pateikties. Vien vēlēties kaut vairāk tādu cilvēku kā viņš uz šīs pasaules mums būtu.

bail beigt šo ierakstu, jo zinu, ka nu līdīšu zem segas, miega mākonī es metīšos un sapņos viņu vairs sev klāt nesaistīšu.. ir bail to atklāto un patieso zaudējumu izjust.. tik grūti noskatīties uz savas istabas sienām, kuras vēsta par to, kas bija vai kādreiz varēja būt.

ik katra izvēle, kas tik grūta. ik katrs upuris, ko lieku. ik katrs mirklis, ko dzīvoju ir tā vērts, lai no sirds Tev teiktu- es esmu laimīga. apzinoties, ka tā dēļ ir upurēts tik daudz..