Ak mana mazā mīļā māsīciņa.. mana lieliskā Karla.. kā man Tevis pietrūkst. Es ilgojos pēc Tava smaida, pēc Tavas balss.. pēc kopīgām atmiņām un mīlestības.. man pietrūkst Tava siltuma, smaržas un gādīgās rokas. Tava neaptveramā un neizmērāmā skaistuma.. Tu vienmēr esi bijusi tik skaista. Cilvēki runā, ka neviens nav ideāls, bet viņi tātad nepazīst Tevi, mīļo Dudiņ! ārprāts! kā es ilgojos pēc tām vasarām.. pēc tām peldēm, trakajām lietām, ko mūždien mēdzām darīt.. un nu.. aizvien retāk un retāk. Vai atceries, ka agrāk tikāmies katru dienu.. no rīta līdz vaakram- un otrai neapnikām. Un tikai šī iemesla dēļ, ka mēs vairs netiekamies tik bieži, man ir žēl, ka mani vecāki izķšīrās, kas arī radīja šo lūzuma punktu mūsu attiecībās, mīļo māsīc..

es ieraudzīju Tavu kārtējo laimes pilno smaidu kādā fotogrāfijā.. Tu aizvien esi mājās, TU aizvien esi Talsos.. Tu aizvien esi laimīga un nead vēl neesi pārstājusi tāda būtu.. Tu kļūsti aizvien skaistāka un skaistāka.. kā es gribu Tevi samīļot un vairs nelaist vaļā.. man pietrūkst katrs Tavs man neizteiktais vārds, katrs smaids, kuru Tu tā arī neveltīji man.. katrs mirklis, kuru tā arī nepavadījām vairs kopā.. man pietrūkst Tevis.. bet es esmu laimīga, redzot, cik laimīga esi Tu.. redzot, ka arī bez manis Tu esi tik ļoti laimīga.. iespējams, ja tas viss būtu izvērties savādāk, ja mēs aizvien vēl būtu nešķiramās Lagzdiņu mantinieces.. iespējams, Tu nekad nebūtu tik laimīga kā tagad. Tāpēc es klusēju un neatklāju Tev savas ilgas, jo šķiet Tavā dzīvē manis vairs nav. Vienīgi pāris reizes satikties, kārtīgi izālēties un viss.. gan laiks, gan attālums mūs ir šķīris.

bet ir taču labi tā kā ir! vai ne? :)

es mīlu Tevi, Karlīn! jeb Karla- kā nu Tevi visi dēvē..
*vienmēr pie Tevis mājās atgriežos..