nejauši " uzgāju" Annas ielas dzīvokli netā (viņs tiek izīrēts)- gandrīz paģību. nespēju vairs naktī(-s) mierīgi gulēt, domāju vienīgi par to. Par to, kā milzīgā koka gulta ar augstajiem galiem stāvēja sānistabas pašā vidū.. tur valdīja pilnīgs minimālisms maksimālismā (minimāli daudz mantu plašumā, radot pilnīgu brīvības sajūtu, esot bez nastas un kaudzēm mantu).. ikrīta saule sildīja pēcpusi.. savādajā virtuvē māte pina manas garās, blondās bizes, samiegojusies slaucīju no acīm ārā miegu.. slīpā jumta vannasistaba ar antīga stila vannu.. tur smaržoja pēc koka.. pieliekamais kambaris ar tiem miljons plauktiņiem un 3 L burku ar medu pašā augšējā plauktā.. es vnk dievinu šo dzīvokli. Iespējams, iemīlējos tajā jau todien, kad tēvs mani pirmo reizi ieveda tur- nu jau pirms daudziem gadiem.

un neviens cits dzīvoklis no tiem, kuri man piedāvāti vai kkā tā, nav bijis pietiekami labs, taču Annas ielas dzīvoklis ir perfekts, tieši tas, ko es jebkad varētu vēlēties. lūgšu Dievu, krāšu naudu, vākšu mantas.. pārcelšos! la la la la laaaaaaaa.. :)

*ak jā, cena arī ir ideāla! :)