 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Pirms pieklājīga laika izdzēsos no Facebook. Dace mani pierunāja atjaunoties, savādāk mani nevarot dabūt īsti rokā cilvēki un tādā garā. Neredzu problēmu, kāpēc nevar izmantot epastu un telefona sakarus, bet ok.
Tā nu es atjaunojos.
Esmu atjaunojusies kopš vakar vakara. Šodien parādījās brīdis laika un es pačekoju, kas jauns cilvēkiem, kuri pēdējo gadu laikā bijuši man interesanti un tuvāki nekā vairums. Tā nu es atcerējos, kāpēc es izdzēsos. Un nāksies vien piekrist manai ārstei, kura šodien paziņoja, ka es esmu ļoti emocionāls cilvēks. (pašai gan tā nekad nebija licies)
Sirds sadeg neparasti, kā teiktu Lauris Reiniks.
Es nespēju un iespējams nekad nespēšu samierināties un pieņemt, cik ātri cilvēki aizmirst viens par otru. Cik ātri viņi spēj adaptēties bez kāda, aizpildod tukšo vietu ar citiem cilvēkiem, paziņām, smiekliem, jokiem, piedzīvojumiem, atmiņām, utml.
Man sāp sirds par to, cik daudz mirkļu zaudēts, cik daudz iespējamo atmiņu upurēts un.. cik daudz man mēdz šie cilvēki pietrūkt. Katrs atsevišķi, visi kopā un reizē tomēr neviens no viņiem.
Pretrunīgi, pretrunīgi, pretrunīgi?! Redzi- lai cik ļoti man viņi pietrūktu un lai cik ļoti es gribētu viņus sev, es apzinos, ka tas nav iespējams. Nav iespējams vienlaicīgi saglabāt visus šos cilvēkus manā dzīvē. Man nav tik daudz laika, spēka, iespēju. Katrs šis cilvēks pieder citai interešu grupai, katrs savam dzīves laikam/ periodam. Tas, ka viņi šobrīd vairs nav mana ikdiena, ir manis pašas izvēle. Un ne jau šīs izvēles vienmēr nākušas viegli. Ir bijis ļoti grūti upurēt draudzības, kontaktus, iespējas utt., lai šobrīd atrastos tur, kur esmu, kā arī lai panāktu to, kas ar mani līdz šim jau ir paspējis notikt.
Esmu puslīdz atguvusi ceļu, kuru nozaudēju. Kuru katru mirkli kļūšu par mammu. Esmu sieva. Pēc dzemdībām atgūšu arī savu vizuālo pievilcību. Esmu iekļauta ārstniecības personu reģistrā. Apsveru domas par šī papīra izmantošanu. Ir radusies versija par nākotni- pārvākties.
Lai cik grūti un drūmi reizēm man liktos, ka dzīve kļuvusi. Lai cik vientuļa šī dzīve man reizēm liktos.. es turpinu sev atgādināt, ka ilgtermiņā šis viss reiz būs bijis tā vērts. Katrs upuris būs bijis tā vērts. Man ir ģimene, kura paplašinās. Manis pašas ģimene. Lai arī ne visas dienas ir zeltā un saulē ievīstītas, es zinu, ka ilgtermiņā mums viss izdodas un izdosies. Un lai arī kā šobrīd būtu bail tā pavisam pilnīgi un nopietni pieņemt domu par pārvākšanos tālu prom no ierastā.. es zinu, ka tā ir daudzveidīga un visai potenciāla iespēja- izaugsmei, darbiem, ienākumiem, bērniem, mūsu suņukam, mūsu nākotnei, mūsu sadzīvei, draugu loka retināšanai un beidzot ģimenes draugu iegūšanai.
Es ticu, ka mums viss izdodas un izdosies. Es stāvu ar abām kājām uz zemes, kā vēl nekad.
Lai arī, cik ļoti man pietrūktu visdažādāko lietu un cilvēku, es ticu un zinu, ka katrs liktais upuris nobruģē pamatotu un stabilu ceļu uz manu, mūsu laimi, saticību, veselību un pārticību.
Es vnk gribu ticēt, ka tas tā ir. Ļauj man ticēt, ka mums viss izdodas! Man nekā cita vairs šai pasaulē nav.