 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Es tā arī nekad neesmu sadūšojusies un viņam pateikusi, ka viņu vairs nemīlu. Jo es nevaru un nevarētu pateikt cilvēkam, kuru mīlu no visas sirds un nekad neesmu pārstājusi mīlēt.. nevarētu pateikt, ka es viņu vairs nemīlu. Un vienmēr, un visiem esmu skaidri un gaiši teikusi, ka vienmēr viņu mīlēšu, lai vai kas un kā.
Esmu reiz zvaigznēm no sirds lūgusi, lai mēs vienmēr mīlētu viens otru un lai mēs vienmēr atrastu ceļu viens pie otra. Es nekad neesmu spējusi sadūšoties un lūgt, lai mana sirds vēlēšanās tiktu likvidēta.. bet es nevaru un nevarētu zvaigznēm lūgt to, par ko neesmu pārliecināta, to.. ko mana sirds nevēlas. Skatoties zvaigznēs, es vienmēr esmu jutusi, ka viņš ir manā sirdī un vienmēr būs iespējams rast ceļu pie viņa vai atpakaļ pie viņa, ja tas būs nepieciešams.
Saprāta brīžos pieņemtie lēmumi palīdzējuši noturēties virs ūdens skarbos, neadekvātos un nozīmīgos brīžos. Pat, ja šie pirms tam pieņemtie lēmumi vājuma brīžos liekas apsurdi, stulbi un nepieņemami. Vēlāk tomēr izrādās, ka tie ir bijuši pareizie un atbilstošākie izejai no situācijām, kuras spētu sagraut kārtējo daļu manis.
Es nekad nespēšu būt tik pārliecināta par viņu. Es nekad nebūšu pilnīgi pārliecināta par to, ka kuru katru brīdi, kuru katru rītu viņš nepamodīsies ar to skatienu.. un teikumu:" Es Tevi vairs nemīlu." .. to klusuma, stinguma, iekšējo sirds sprādzienu, apstājušos laiku un dzīves katastrofālo maiņu tajā vienā, noteiktajā mirklī.. Un es nezinu un nekad vairs nespēšu būt droša, ka viņš atkal nepiecelsies un neaizies no manis. Kaut gan es zinu, ka viņam esmu tik pat svarīga un neaizvietojama, kāds man ir viņš.
šādi notikumi un sajūtas traumē. Un šādas traumas saglabājas visu atlikušo mūžu.
tas, kas man ir šobrīd un tas, līdz kam esmu nonākusi. Tas nav nācis viegli, bet aizvien tuvāk šim mirklim un pat ne precīzi vēl šobrīd, apzināti tiecos uz sevis atgūšanu.
2 gadus savas dzīves esmu pavadījusi bēgot, psihojot, ārdoties, iekšēji kliedzot, klusumā raudot. Tiešām nezinu, kā vārdos to paskaidrot. Pirms pāris dienām tiku pie sava vecā datora, kurš pilns ar bildēm, kuras skatoties, iespējams redzēt kā es pārvēršos par briesmoni, kā es kļūstu par pretīgu, riebīgu, morālu kropli. Kā izdziest manas acis un .. kā asaro mana sirds. Kā es sevi pazudinu. Noskatīties to visu nebija viegli. Bet.. tas man bija vajadzīgs un noder kā paraugam, lai es zinātu, kad es nezinu, kāda es vēlos būt, es vismaz zināšu, kas es negribu būt. Un es negribu būt Viņa. Tā, kuru es pat neatpazīstu.
Paldies Dieviņam, ka viņš ir stāvējis man klāt un palīdzējis nākt pie prāta un atgūt pa kripatiņai sevi. Esmu ceļā uz sevi.