 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Pēdējā laikā man kkā bija aizmirsies, ka man vajadzētu kko pierakstīt, ziņot Tev par sevi vai vēl kko.. Piedod.
Lieta tāda, ka man vnk nav bijis īsti ko teikt.
Piedod.
------------------
Did you ever fall for someone you know you shouldn't?
Try hard to fight your feelings but you just couldn't?
You fall deeper with each passing day but try hard
to hide it in every possible way.
He's only a friend and nothing else.
A simple glance turns into a stare,
but you pretend that you don't care.
It's not right for you two to be.
Is that why you hide it so no one can see? But how long will you pretend?
Keep lying that he's just a friend?
-----------------(nav jāuztver personiski, vnk iekopēju, jo, ja es ko tādu iekopētu Fb, tad Ričards atkal sadomātos, ka tas ir kkas ne tas, kam vajadzētu būt, utt., bet patiesībā ir daudz šādu tekstu, bilžu utt, kas man vnk liekas jaukas, interesantas vai vēl kādi, ar ko vēlētos padalīties ar citiem-> nevis tāpēc, ka tas skar mani. Ne būt nē, arī daudzus linkus es pat neizlasu līdz pat kaut vai vidum, bet padalos, jo liekas, ka kādam citam tas varētu interesēt.)
Pēdējā laikā man iet visai čābīgi. Bieži sāp galva, ir nelaba dūša tāpēc.
Stress ir visai augstā līmenī.
Nenoliku eksāmenu, sen tā ar mani nebija atgadījies. Teju vai atstiepu kājas no stressa, kas nāca līdz ar šo eksāmena nenolikšanu. Bet tas patiesais sirds prieks, kas mani pārņēma, kad noliku ar 2.x .. to nespēj aizvietot nekas!! tā ir lieliska sajūta un sajūta, ka Dievs mani mīl!! Un man prātā bija tikai 1 oma: "YES!! I'm back in the game, bitchēēēes!!!!!!" Un ikvienā šādā pagrimuma un dirsas caurumā atrašanās sajūtu virpulī... es vienmēr atgūstot kārtis savās rokās, izjūtu ļoti lielu laimi un pateicību par to, ka man ir iespēja mācīties tālāk, ka man ir iespēja turpināt savas iesāktās lietas. Un reizēm es esmu tik neizsakāmi pateicīga par to, ka man ir šīs iespējas! Ka man tā paveicas! Jā, es tiešām vēl aizvien nejūtos nopelnījusi vairākas lietas skolā.. BET es esmu no sirds dziļumiem pateicīga par to, ka man tomēr ir izdevies izkulties tām cauri. Es smagi strādāju pie tā, lai man izdotos, bet zinu, ka varētu daudz labāk. Mans raksturs ir kļuvis mīksts un sagrozāms attiecībā uz mācībām, it īpaši pēc dz.dienas, kad mamma izteicās par mani, ka viņa zinot, cik es ļoti spēju ieburties mācībās un panākt savu.. izjūtot viņas pārliecību par maniem spēkiem un neatlaidību, es tik ļoti no visas savas būtības izjutu vainas un kauna sajūtu sevī. Man bija kauns pašas priekšā par to, ka esmu tā nolaidusies un zaudējusi koncentrēšanās spējas. Kopš mana dzīve pārvērtusies kājām gaisā.. pēdējā mācību gada laikā, man ir bijis ļoti grūti nostāties atpakaļ uz sava ceļa.
Kopš rīta, kad man tika salauztas pēdējās veselās sirds daļas.. es zaudēju prātu un meklēju vietas, cilvēkus un iespējas, lai neizjustu šīs iekšējās sāpes. Es mēģināju paslēpties pati no savām sāpēm. Man uz ausīm, acīm un izjūtām bija uzkāpis milzīgs, nevīžigs un slims lācis, kas ,iespējams, centās mani izcelt no pagrimuma un vēl lielākām sirdssāpēm. Paldies Dievam, ar mani viss ir kārtībā. Paldies Dievam, es esmu vēl dzīva. Un paldies Dievam, es vēl aizvien spēju sakarīgi domāt.
Viens no lielākajiem ieguvumiem šīs manis pazušanas laikā - ir spēja uztvert informāciju daudz plašākā diapazonā.
un es esmu pilna ticības, cerību un spēka turpināt cīnīties par sevi un saviem ejamajiem ceļiem. Un es zinu, ka lai kur arī es nonāktu, ar mani viss būs kārtībā. Un es no sirds ticu, ka man viss izdodas. Es jau netaisos pārvērst pasauli par labāk, jo apzinos, ka tas nav manos spēkos. Es tikai gribu sasniegt savus mērķus. Un viens no galvenajiem maniem mērķiem ir būt laimīgai. Un šo laimi ietver miers, kuru sniegtu sakārtotība manās lietās. Un pagaidām mans galvenais mērķis ir pabeigt skolu. Un man ir histēriska iekšējā panika par bakalaura darbu. Pēdējos 2 rītus es ceļos ar bailēm par to, ka tuvojas tas brīdis, kad man tas būs jāaizstāv un jāparāda, ka es neesmu tāda lūzere un tik bezcerīga, par kādu mani mēģina pārvērst manas kursabiedrenes. Es vnk esmu ieņēmusi tādu mierā likšanas režīmu attiecīgi viņu uzvedībai, kur man nav tiesību pat izteikt savu viedokli, jo es neesmu nedz precējusies, nedz man ir bērni, nedz man visa dzīve ir vienas vienīgas mācības. Iespējams , es esmu pārāk mīksta, lai spētu nodoties 100% mācībām un iepinu savā ikdienā 85% Savas Dzīves. Un, iespējams, tas ir ļoti slikti, jo tas novērš manas domas no mācībām un lietām, kuras man ir jāzina. Skolā es tik tiešām jūtos mazliet kā nulle, jo es neesmu tik kompetenta, kā man vajadzētu. Un man par to ir ne tikai kauns, bet arī dusmas uz sevi. Es vnk ar katru dienu aizvien vairāk apzinos, ka pavisam vnk tas nav tas, ko es vēlos.. es nevēlos strādāt amatā, kuru apgūstu.. tas arī viss. Mani interesē plašāks skatījums. Es nepaciešu ierāmēšanu.. tāpēc man ir grūti. manas intereses pavisam vnk sliecas arī citās tēmās. Un tāpēc man ir grūti malt vienu un to pašu, vienu un to pašu.. par vienām un tāpm pašām situācijām, par vienām un tām pašām tēmām, lietām, darbībām.. Un vistrakākais ir tas, ka mani ļoti kaitina reizēm tas, cik ļoti teorētiski tiek pasniegta tik skaista lieta kā dzimšana. Man tas liekas skaisti un burvīgi, dabiski. Bet brīdī, kad Tev ir tas jādefinē, jāiztirzā un visiem tiem riebīgajiem medicīnas terminoloģijā lietotajiem apzīmējumiem, jāizklāsta kas, kad un kāpēc notiek.. man vnk gribas kliegt! Jo dzimst bērns, nevis gaļas gabals. Un man riebjas apzīmējums: "Grūtniecības atrisināšana"- tā it kā tas būtu kā kkāda nevēlama situācija, kā kkāda ārpuskārtas lieta, darbība, kura nevienu neaizkustina. Es vēl aizvien neesmu aizmirsusi, kā es no sirds izjutu laimi sirdī un asaras pārskrienam savus vaigus, kad pirmo reizi piedalījos dzemdībāsu n redzēju bērna pirmo elpas vilcienu..
Esmu tik pilna spēka darīt un cīnīties par lietām un darbiem, kurus es vēlos savā dzīvē. Esmu gatava palīdzēt arī tiem, kuri vēlas manu palīdzību. Un man pietiek ar vnk "Paldies".. jo tā es jūtos noderīga. Man patīk justies noderīgai un piedalīties darbībās, kur ,iespējams, mans vārds nekad arī neparādītos. Bet man tas nespēlē lomu, jo man galvenais ir process un tas, kā cilvēks pēc tam uz mani raugās, ciena mani un novērtē manu viedokli. Man patīk sajūtas. Es tiecos dzīvē pēc sajūtām. Es kolekcionēju pozitīvās sjaūtas. Un es nemēdzu un man riebjas, kad manā kolekcijā iemājo kāda negatīva lieta. Es mēģinu to izanalizēt un pārvērst kādā mācībā, cenšoties uztvert to kā pozitīvu stimulu.
Vakar es stundu gaidīju Ričardu, jo pēc eksāmena pārlikšanas, gribēju viņu satikt. Tā nu es devos lēnā pastaigā. Nebraucu ar sabiedrisko transportu, bet gāju ar kājām, aizgāju uz Vecrīgu, klausoties mūziku, pastaigājos, lēni, nesteidzīgi, apskatot to, ko parasti nākas palaist gar acīm steigā.. un tā nu es nonācu līdz Doma laukumam, kur mani uzrunāja baznīca.. iesākumā domāju, ka vnk, lai apmierinātu savu sirdsdegsmi, paskatīšos, kas publicēts pie ziņojumu dēļa. Un tā nu tas notika.. vairākas minūtes (pēc tam, kad biju izpētījusi ziņojumu dēli) es raudzījos uz apmeklējumu laikiem. Tieši 5.dienas apmeklējumiem. Baznīca jau brīdi bija atvērta apmeklējumiem. Un es stāvēju un cīnījos ar sevi.. līdz tomēr devos iekšā.
Es sen jau nebiju bijusi baznīcā- Sev. Esmu gājusi svētdienas skolā, agrāk pirms gulētiešanas skaitījām kopā ar māsu un brāli lūgšanu.. vecvecāki audzināja mīlēt Dievu- vienalga, kaut vai Savu Dievu. Un tā es radīju, pieņēmu un iemīlēju Savu Dievu, kuram mēdzu agrāk ļoti bieži pievērsties, lai kaut vai vnk parunātos, izteiktu to, kas sakrājies. Un sen jau es to nebiju darījusi. Tā it kā es būtu uz viņu apvainojusies.
Es iegāju lūgšanu kapellā. Iesākumā kautrīgi un vēl aizvien nocietinājusies apskatīju foto attēlus, kuri bija izstādīti izstādes veidā gar sienām.. un tad es paraudzījos uz Jēzus gleznu pie sienas, iedegtām svecītēm. Es biju tur viena. Un .. es vnk sabruku. Tas bija piliens manā emocionālajā jūrā. Atturīgi apsēdos vienā no pēdējiem krēsliem. Iesākumā es vnk sēdēju un raudzījos, nesteidzīgi, mierīgi visapkārt. Tad manu sirdi sāka pildīt miers.. man vnk bija pietrūcis. Un es sāku pie sevis runāt, stāstīt, lūgt piedošanu par to, ka neesmu runājusi ar viņu tik ilgi. Un es sāku raudāt, asaras bira viena pēc otras, viena pēc otras, kā trakas nemitējās. Gluži kā lietus ārpus baznīcas. Es sēdēju viena pati, baznīcas stūrī un runāju ar Savu Dievu. Atcerējos mirkļus, kad kopā ar vecvecākiem skaitījām lūgšanu pirms miega, atcerējos, cik laimīga es biju, kad biju vēl bērns.. es sajutu sajūtas, par kurām biju aizmirsusi. Es radu sevī mieru. Man neko vairāk nevajadzēja. Pagaidām. Un es jutu, ka vēlos atgriezties. Ne jau uz dievkalpojumiem, koncertiem, sanāksānām, draudzēm, sektām vai vēl kko tādu, nē! Es vnk jutu, ka man pietrūkst un ir nepieciešams šis laiks, ko pavadīt kopā ar sevi, savām domām un Savu Dievu. Sēžot tur, esot izgājusi visādām stulbām lietām cauri, es jutos laimīga. Jutos pateicīga. Un es izteicu pateicību.
Vakarā, mājās, man nācās piedzīvot kārtējo riebīgo strīdu. Un es sajutu, ka man ir atgriezušās jūtas, sajūtas, emocijas, sirds atkal ir sadzijusi un pilna spēka turēties pie tā, kas man reiz no rītiem lika mosties un cīnīties, rast gaismu un atzinību. Un te nu atkal tas tika sagrozīts un ietekmēts. Atkal mani sāka sāpināt un aizskart ar lietām, kuras sāpina. Un redzot viņa sejā tādu nelaimību un asaras acīs.. es izjutu kā lēnām mana sirds atkal lūzt. Un es izjutu, tik sen neizjustas sajūtas.. es izjutu jūtas. Un es jutu, ka es šim cilvēkam esmu vajadzīga vairāk par visu. Es esmu viņa vienīgais glābiņš izdzīvot un nesajukt prātā, nesakrist čupā un neļauties aizmirstībai un nolemtībai. Un es izjutu, ka šis ir tas cilvēks, kurš man ir vajadzīgs. UN es pateicos savam veselajam saprātam, kurš mani jau savlaicīgi bija brīdinājis un licis saprast, ka arī laikā, kad man var sašķobīties pārliecība- man ir jānoturas un jāturpina ticēt, jāturpina atkārtot, ka mums viss izdodas, jo kādu dienu es to varu nožēlot, ja ļaušos laika vājībām. Un te nu bija tas mirklis, kad es jutu, ka man ir bijusi taisnība. Lietas mainās, dzīve mainās, .. nāk sūdi un iet sūdi.. nāk depresijas, nelaimība, grūtības, vājprāts.. bet pa vidu tam visam ir jārod nostāja un pārliecība. Mums ir jaaizver acis, jāaizspiež ausis un skaļāk par visu, kas uzmācas ar savām pārliecībām, kura snesakrīt ar Tavām.. Tev ir jābļauj!! Tev ir jākliedz sava laimes zināšana. Un tad tā atkāpsies Un bailes pazudīs. Un visi Tavi visdziļākajā stūrī paslēptie bubuļi ielīdīs atpakaļ tumšajā stūrī, jo sapratīs, ka Tu esi stiprs. Jo Tu tāds esi Un es tāda esmu. Un tieši visgrūtākajos brīžos es cenšos nepakrist.
Gandrīz visa mana šī brīža dzīve ir sadirsta līdz pēdējam. Bet es zinu un ticu, ka kādu dienu tā būs pilna laimes, pateicības un apbrīna vērta. Un es nepadošos! Es gribu piepildīt to, kas man ir jāpiepilda!!
Paldies!