 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka Tu otra dēļ esi gatavs uz visu, dari visu, Tev pietiek spēka visam, Tve pietiek pacietības visam, Tve pietiek smaida no sirds pat tad, kad vismazāk gribas smaidīt? .. Vai Tev ier bijis tā, ka Tu šī cilvēka dēļ dari visu, skraidi viņam apkārt, cel sev uz pleciem un stum viņu pret debesīm, iepriecini viņu, rūpējies par viņu, izlem viņa vietā, izpildi viņa pienākumus viņa vietā, ikvienā situācijā aizstāvi viņu sabiedrībā, bet divvientulībā izrunā notikušo..? Vai Tev ir bijis tā, ka Tu šī cilvēka dēļ dari visu, jo Tu akli, šķiet, redzi viņa dižu nākotni, jo akli Tu redzi viņā iespējas..?
Un vai Tev ir bijis tā, ka viss, ko esi šī cilvēka labā/ dēļ darījis, izrādās bijis veltīgi, jo, kamēr Tu,šūmainu dupsi, esi skrējis pa pasauli, darījis dubultu darbu, domājis dubultu domu, izvēlējies dubultas vēlmes, mīlējis divtik.. tikmēr Tu esi kļuvis par ko vairāk; tikmēr Tu esi attīstījies un izaudzis, redzējis vairāk, dzirdējis vairāk, sapratis vairāk, iemācījies un kļūdījies vairāk?
Un vai Tev ir bijis tā, ka šis otrs cilvēks tā arī palicis kā pie sasistas siles, kā aplaupīts? Palicis tur un tāds, kāds bijis pirms gadiem? Vai Tev tā kādreiz ir bijis, ka pienāk mirklis, kad apzinies, ka, labu gribēdams, Tu tā arī neesi spējis šo cilvēku atdzīvināt, kad viņš iemidzis? Ja vien es zinātu, kad viņš iemiga.. es vēl varētu mēģināt ko glābt. Viņš vnkk sastinga, kļuva vienaldzīgs, neizlēmīgs, kaprīzs, kašķīgs, neapmierināts, čīkstošs, aizņemts, neieinteresēts, slinks, noguris, mazkustīgs, ar viltotu smaidu, izvērstiem pleciem- viņš kļuva par to masku, kuru viņš uzliek svešinieku priekšā. Viņš pārvērtās arī SAVĀ DZĪVĒ par šo masku. Zaudēja savas patiesās vērtības, par kurām agrāk krita un cēlās, viņš zaudēja humora izjūtu un pieņēma par saviem citu jokus. Viņš sāka kopēt tos, kuri vēl vairāk un dziļāk viņu iegremdēja. Viņam kļuva svarīgi cilvēki, kuriem viņš bija vienaldzīgs.
Un vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka kādu rītu Tu pēkšņi pamosties un secini, ka esi pamazām atkal sācis no rītiem mosties sevis un savas dzīves dēļ? Nevis šī otra cilvēka.
Un vai Tev kādreiz tā ir bijis, ka ļoti labi redzot un saprotot, ka Tev ar šo cilvēku vairs nav kopīgas valodas, intereses, pasaules.. ka Tevī tomēr vēl aizvien ir daļa ticības, ka viņš vēl var izķepuroties un piepildīt savu dzīvi un savus sapņus (arī trakos!)?
Vai Tev kādreiz tā ir bijis, ka Tu gribi aiziet no šī cilvēka, lai atsāktu pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi, bet Tu nespēj, jo Tu zini, ka par spīti visam- šis cilvēks sirdī vēl aizvien = viņš pats-> tas, kuru Tu iemīlēji pirms viņš "iemiga". Tas, kurš Tevi mīl un agrāk arī mēdza mosties Tevis dēļ, kad dzīvojāt viens otra deļ, kad mīlējāt abi, kopā.
Vai Tev kādreiz tā ir bijis, ka stāsts, kuram Tu ļoti ticēji un pastāvēji par tā patiesumu, neremdināmību un mūžību, izrādījās tieši tāds kā visi citi- ar nelaimīgām beigām?!
Un mana dzīve vairs nead nebūs tāda kā bija un varēja kādreiz būt. Viņš izmainīja visu, pilnīgi visu. Sniedza man iespējas, atņemot, iespējams, tās iespējas, kuras man tieši nevajadzēja laist gar degunu.
Ar laiku arī tas reiz pārejot- sirdssāpes, mīlestība, atmiņas, ilgas. Bet laiks iet un pilnīgi nekas manī pret viņu nemainās. Es vēl aizvien viņu mīlu vairāk par visu. Un vēl aizvien kā stulbene es gaidu, kad viņš pēkšņi nāks pie prāta un kļūs atkal par Sevi. Es palēnām jau sāku aizmirst kāds viņš bija un varēja būt.
Un ja nu viņš tāds nekad vairs nebūs?
Pagaidām, vienīgais, ko es varu darīt= dzīvot sev. Es nekur nepazudīšu; Es vienmēr esmu tuvumā, vajag tikai labāk ieskatīties. Es vnk esmu profesionāla klusētāja. Un es būšu paslēpusies, lāpīšu savu sirdi. Un cerēšu, ka pāries sirdssāpes. Un cerēšu, ka kāds nolaupīs man sirdi. Un cerēšu, ka nepratīšu vairs raudāt.
Es vnk gribu, lai dzīve mainās un pārstāj būt tik netaisnīga.
Un es ceru, ka manas pūles reiz atmaksāsies. Jo arī es reiz gribu atpūsties un būt laimīga.
Lai Tev dzīvē veicas!
Paldies, ka ļāvi man pašai pilnveidot sevi.
Marija