 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
šodien bija tāda savāda diena.
Protams, pediatrijā slēdzos ārā. Man bija kauns. Es nezinu, kas ar mani notiek. Vēl aizvien kopš 4.dienas neesmu gulējusi (pa lielam rēķinot). šodien pamanīju, ka es nespēju pasmieties, man liekas smieklīgi, bet es nespēju pasmieties, varu savilkt mākslīgu smaidu un tas arī ir viss.
Braucot mājās, pārsalusi, izmirkusi, viena pati, pa tumsu un lietu.. tik ļoti prasījās sākt raudāt. Sirds skuma un gribēja raudāt. Sirds sāp. Un ir tik auksti. Nav prieka. Nav iedvesmas. Nav krāsainības. Nav līksmības ķermenim un garam. Ir vienaldzība, negausība, neieinteresētība.
šodien man pastāstīja kādas operācijas tiek veiktas cilvēkiem ar krūšu kaula deformācijām. Viņiem ievieto dzelzs stieni, kas palēnām atbīda krūšu kaulu uz āru. Kad tas ir normālā liekumā, stieni izņem. Šie cilvēki esot riska grupā par staigāšanu un sirds slimību problemātiku. utt. vispār, bija interesanti, jo zināju cilvēku, kuram ir šāds krūšu kaula izliekums.
Es neesmu pārliecināta, ka ilgojos. Šodien gribēju par to pārliecināties. Ieraugot viņu, man pat nesalecās sirds. Es negribēju ar viņu runāt. Manī bija dusmas un aizvainojums. Man bija grūti pasmaidīt. Es pat negribēju uz viņu skatīties. Sirds tik ļoti pārdzīvo, ka liek man izslēgt viņu no bildes un izslēgt no sajūtām. Es neesmu pārliecināta, ka ilgojos. Jo tas sāp un sāp. Komunicējot ar viņu, sāp. Un saņemot sms, es jebkurā mirklī esmu uz robežas- sākt raudāt. Ik pa laikam es straujāk ieelpojos un nomirkšķinu asaras no acīm. Man visu laiku ir tik auksti.
Mēs nekad vairs nebūsim kopā. Mēs nekad vairs nebūsim bebši. Mēs nekad vairs nebučosimies. Mēs nekad vairs nemīļosimies. Mēs nekad vairs kopā nebrauksim kkur atpūsties un meklēt piedzīvojumus, kaut vai doties pastaigāties, kā mēdzām to tik bieži darīt agrāk. Viņš mani pazaudēja savā sirsniņā. Tas mani tik ļoti sāpināja, ka es speciāli pazaudēju viņu. Viss. Viņš vairs nav un nekad nebūs mana dzīve.
..lai arī vienalga, ka vairs nav krāsu, prieka, siltuma un tuvuma, drošības un uzticības, atbalsta un mieriņa sajūtas. Pofig. Nekad vairs.
Par salauztiem sapņiem. Stulbuma cerībām un nepamatotu lētticīgu uzticību nodevējam.
Nekad vairs tā! Tā vairs nekad. Es kategoriski atsakos savu sirdi vairs piesiet kaut kam. Esmu tā nocietinājusies, ka momentā atšuju ikvienu interesentu. Es tik ļoti negribu, lai man kāds pieskaras. Es gribu būt viena un gulēt. Gulēt, gulēt, gulēt.. milioniem stundu, dienu.. gulēt. Neapjēgt un nesāpēt.
Es tik ļoti viņu mīlēju. Es tik ļoti viņu mīlēju. Es mīlēju viņu vairāk par sevi, vairāk par savu dzīvi. Es viņa dēļ pazaudēju sevi un atdevu viņam visu, kas man bija, ko es varēju viņam dot. Man viņam nebija žēl iti neko. Es vienmēr centos viņu uzmundrināt un panākt viņa smaidu, sabužināt, sabučot, samīļot, atgādināt, ka viņu mīl.. parūpēties par viņa punci, par viņa uzacīm, par viņa pašsajūtām, uzklausīt viņa bēdas un priekus, priecāties kopā ar viņu; uzmundrināt.....
----------------------------------------
es gribētu izdzēst viņa nr., nekad vairs nenosūtīt uz to nevienu sms, neveikt nevienu zvanu. Gribētu vairs nekad nedzirdēt par viņu nevienu stāstu, neredzēt viņu pašu vairs, nedzirdēt vairs viņa balsi, smieklus un nesajust viņa siltumu un smaržu, tuvumu. Es no sirds gribētu nekad vairs nezināt, ko viņš un ar ko dara, kā viņam iet, vai viņš ir laimīgs. Es no visas sirds gribētu, lai viņa manā dzīvē vairs nav. Tas viss tik ļoti sāp, ka es nespēju attapties.
Viņš tikko zvanīja. sirds plēsās pušu. un nu es saraudājos.
es nespēju piedot, es nespēju aizmirst, es nespēju piedot piedot piedot. Man nav jāpiedod.
Pagaidām vēl es nespēju viņu ierindot- laba pieredze- sarakstā. Jo mums bija īsta mīlestība, kuru meistarīgi bija jāsadirš un jāizmet atkritumos, jānovalkā un jāizstaipa, jānozaimo un jānotraipa. Brīzīem sareibst galva no tā. Rokas trīc un lūpas sakožas, jo gribas sabrukt un aizvērt acis, nedzirdēt, nedomāt, negribēt neko. Viņš ir visa mana muļķā sirds. es nespēju dusmoties uz viņu. Es tomēr iemīlēju kādu citu- Bebsi. To, kurš viņš jau kādu laiku vairs nav. Tagad viņš ir Ligita, Gita, Diāna, Elīna, Valdis, Džinita, Gatis, u.c. Tikai ne viņš pats.
un man vairs nav spēka cīnīties un gaidīt.
Kā jau es brīdināju- un ja nu apniks man? un ja nu es pārstāšu gaidīt? viņš teica un solīja, ka līdz tam viņš jau sen būs panācis mani un viss būs kārtībā. Ka mums izdosies un ka viņš mani mīl. Viņš teica, ka grib ar mani visu savu atlikušo mūžu kopā pavadīt. Viņam mani vajadzēja, viņš mani gribēja, viņš mani mīlēja, viņam interesēja, viņš zvanīja, viņš rakstīja. Agrāk viņš vienmēr gribēja ar mani kopā pavadīt laiku.
Man rīt jābūt darbā 18:00. es negribēju, protams, piekrist, jo man tāds darbs riebjas. Bet man kkas ir jādara, lai nesajuktu prātā. Lai nedomātu par sirdssāpēm. Lai aizmirstos. Lai būtu kkāda naudiņa.
es gribu raudāt.
es ienīstu savu sirdi.