 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
es zināju, ka man ir tas jāizdara. Man vajadzēja ar faktiem un deguna priekšā, lai beidzot aiziet līdz smadzenēm. Tāpēc es aizgāju, jo es zināju, ka viņš ko tādu izdarīs.
un nav jau nemaz tik forša tā sajūta, ka Tev tomēr ir izrādījusies taisnība.
Es nekad nepiedošu. Un es nekad neaizmirsīšu.
Šī necieņa un spēlēšanās ar īstām cilvēka jūtām.. tā vienmēr nāk atpakaļ. Un man viņa tāpēc ļoti ir žēl.
Tad nu.. man būs vienalga. Man ir vienalga.
Es -Ņujorka vai Francija?? :)
Es atgūstu savu dzīvi! :)
čaviņa! es baudu dzīvi!!!! :P
kā Tev liekas, kas notiek manā prātā šobrīd?
Tur ir pilnīgs juceklis, jo ik pa laikam jūtu, kā izbeidzas kultūršoks par vakar redzēto un piedzīvoto, bet tad atkal iestājas šoks..
un nu man gribas darīt visu ko, lai tikai nebūtu jādomā par to, kas liek justies tik pretīgi, tik pieviltai, tik pazemotai, nenovērtētai un justies...
es nekad nepiedošu un es nekad neaizmirsīšu nepiedoto, nepiedodamo.
Un es saku, ka vēl visa dzīve ir priekšā, lai pierādītu un izpirktu vainas. Jā, tā tiešām ir un steigties nav kur. Taču es neesmu ieinteresēta tajā vairs. Iespējams, manas domas un nostāja var mainīties, taču pagaidām ir tā, ka es negribu nedz redzēt, nedz dzirdēt.. es negribu pat izdzirdēt viņa vārdu, kad kāds viņu piemina.. neko. Pilnīgu nulli. Es tik tiešām no VISAS SIRDS gribu aizmirst par viņa eksistenci savā dzīvē. Pat vnk iedomājoties par viņu, mana sirds sažņaudzas un sāp un tad es gribu raudāt, jo sirds tiešām ļoti ļoti ļoti ļoti sāp. Tāpēc es skrienu apkārt tagad. Tāpēc manis nav nekur, kur var mani sadabūt rokās.
es pēdējo 3nakšu laikā esmu gulējusi, iespējms, ~3 h kopā ņemot. Es nespēju aizmigt, es nespēju rast mieru, man visu laiku ir jānodarbina sevi ar kko, lai tikai nedomātu, lai tikai nepazustu smaids, lai tikai nebūtu jājūt tās sajūtas sevī..
tas vnk tik ļoti sāp.. tas tik ļoti sāp.. Tu nevari iedomāties.
Es nespēšu vairs pārkāpt sev pāri un piedot. Nē, tas bija punkts.
Par ko man tāds sods?
--------------------------------------
viņš nevēra vaļā durvis iesākumā.
tad es ieraudzīju tos briesmīgi bezgaumīgos zābakus. tajā mirklī es zināju, ka tās beidzot ir mūsu beigas.
un tā viņa attieksme.. kā jau vienmēr.. -it viss, ikviens ir labāks un cienījamāks par mani.
es jau 2,5 gadus raudu viena un tā paša cilvēka dēļ. vai man tas ir atmaksājies? vai viņš to ir pelnījis? vai tas man ir devis kādu labumu? nulle. es vnk esmu bijusi pārāk liela idiote visu šo laiku.
es nekad nepiedošu. Es nekad vairs neuzticēšos viņam. Es nekad vairs nespēšu viņu mīlēt tā. es nekad vairs nespēšu būt ar viņu kopā.
brīžiem liekas, ka tulīt tulīt apstāsies sirds. bet tā arī viņa neapstājas.
ik pa laikam aizraujas elpa un es tiešām nevaru paelpot. Un tad es vienmēr ceru, ka tā varētu būt mana pēdējā elpa. Tā, iespējams, būtu vieglāk.
es aizgāju un paskatījos uz tās meitenes seju. LAI NEKAD NEAIZMIRSTU.
es ienīstu tās kuces un arī viņu pašu. Es ienīstu viņus.
Tu patiešām nepsēj iedomāties, cik ļoti tas sāp. Es stundām ilgi varu sēdēt vannā un skatīties sienā, jūtot kā izmirkst mana āda un ūdens kļūst auksts. īsi pirms kāds pārrodas, aizbēgt, izbēgt. Paslēpties. gulēt, eksistēt. nedomāt. iet, skriet, dziedāt, smieties, rakstīt, lasīt, runāt.. da jeb ko. man vienalga.
man ik pa laikam ātri galvā izskrien cauri tie skati un tās sajūtas. Kā viņas zābaki tur stāv, pakarinātās bikses.. kā viņa tur gulēja, tā viņa attieksme.. man lieka,s ka tā nebija pirmā reize.
Es viņu ienīstu.
--------------------------------------
bet neviens nekad nespēs man aizvietot viņu.
Tikai no visstiprākās mīlestības spēj dzimt visstiprākais naids.
Es nekad neaizmirsīšu! es nekad neaizmirsīšu un nepiedošu! es apsolu! nekad!