 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
manī cīnās laimes sajūta ar dusmām un aizvainojumu. Ik pa laikam es mazliet skumstu par minčuku. Ir dīvaini ienākt pa durvīm, kad Tu esi pieradis, ka Tev pretī kāds pārlaimīgi skrien, kko gribēdams pastāstīt, vienmēr priecīgs Tevi satikt.. zini, 15 gadu viena un tā pati ienākšana un aiziešana, redzot,ka viņš negrib, lai Tu dodies prom.. vienmēr ir bijusi vēlēšanās atgriezties pie viņa, samīļot, pačubināt.. es vēl aizvien nespēju noticēt. Man likās, ka viņš dzīvos mūžīgi.
es nesaprotu, ko es daru. nē, drīzāk- kas ar mani notiek. Ko es gribu? jā, es zinu,ko es gribu un kā gribētu. Bet reizem vnk pietrūkst drosmes, lai dzīvotu tā, kā gribi un ļaut sev justies tā kā gribi. esmu nogurusi, tāpēc pagaidām es labāk dzīvoju ar drošības un mazliet stabilitātes sajūtu.