 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
man atkal ir slikta dūša.
vakar vakarā-smējāmies, skatījāmies filmu, skatījāmies bildes, Kristīna arī braukusi uz Tallinu (traks stāsts, nesenajā decembrī), smējāmies, smējāmies, smējāmies, smējāmies.. viņa nespēja noticēt, ka es guļu viņai līdzās beidzot, nokavējām autobusu, braucām ar mikriņu pāri Salu tiltam-gribējās izkāpt un doties uz mājām (pie Čupija), bet tas man ir jāaizmirst-tās nav manas mājas/ man vairs nav māju-tāpat kā man nav ģimenes un draugu, tāpat kā nekā cita man nav.
Negribas neko, pilnīgi neko.
Labprāt aizietu un kārtīgi izvemtos.
Brokastīs dzēru kafiju bez piena un ēdu aveņu jogurtu-pārēdos.
Nedomāju nepar ko, pilnīgi tukša galva, tikai bailes, stress un kkādas gaidas- pat nezinu, ko es gaidu-iespējams, to, ka man beidzot varētu būt skaidrs, kas notiek un kāda ir mana pozīcija.
dzeru kafiju ar pienu/lielo, protams, bet grūti iet iekšā.
Jāuzsāk plāni, kuru saturs ir es un tikai es pati. Kā nu tagad ieplānot nākotni vienai esot? Ko vēlēties, pēc kā tiekties?
lēnām pieņemos svarā, pavisam lēnām, mazliet puncītis uzaudzis, bet tāds apaļīgs-pa vidu uz priekšu.
laikam jālasa grāmatas tālāk.
vienīgais, kas man prātā mēdz ienākt- liekas, ka viņš nav bijis šonakt mājās/ liekas, ka viņš par mani ņirgājas/ liekas, ka viņš vakar bija appīpējies/liekas, ka esmu viena un kā izmesta nevajadzīgā spēlīte, kura palikusi garlaicīga.
Es jau tikšu tam pāri un mani atbalstīs, ierādīs kādu, ar kuru būvēt sevi no jauna, ja vajadzēs-bet es nespēju un negribu vēl iedomāties, ka tik tiešām mani sapņi, ticība un cerības ir tik vnk un viegli izņirgātas, izpostītas.. man tik tiešām likās, ka mēs varētu būt viens no tiem retajiem izņēmumiem-īstenībā, vēl zemapziņā ir šī sajūta, jo nav skaidrs, kas, kāpēc un kā notiek.
Brīžiem iestājas-vienalga. Kāpēc? tāpēc, ka pret mani izturas tā. Tāpēc, ka tas sāp un ik brīdi iesāpas aizvien vairāk-arī fiziski. Bet tā kā tas nav svarīgi un visiem ir vienalga-arī man tas ir vienalga. Brīžiem aizsitas elpa no sāpēm, brīžiem gribas apstāties, jo sareibst galva, jo trīcu, jo palielinās adrenalīna līmenis un rodas sajūtas, ka man ir anreāls spēks sevī, bet es to apslāpēju atkal un atkal.
Palēnām jūtu, ka atgūstu sevi.
Man tik ļoti patīk mani mati. tie ir medus krāsā un spīd, tie čirkojas un brīžiem kutina manu krūšu augšdaļu, cik gari tie ir, par spīti savām cirtām. Brīžiem es smaidu, bet acīs av spīduma, tās ir tumšas, pelēcīgas un skumjas, kā man to paziņoja, un griboties jautāt-kas noticis? Bet man negribas atbildēt, jo es tik tiešām nezinu.
Tu zini, ka iespējams nomirt no salauztas sirds? Tas līdzinās sirds muskuļa krampim, pārslodzei un tā apstājas.
Bet, ja tā notiktu ar mani, es nevienu nevainotu-es pati esmu vainīga pie tā, ka esmu iztukšota un neizpratnē. Man negribas runāt- teju vai tāpat kā togad, kad vecāki izšķīrās, kad visu gadu neesot runājusi. Bet vēlāk es kļuvu bezjūtīga un dumpīga. Spēlējso ar cilvēkiem, stāstīju viņiem pekstiņus un viņi man ticēja, es smējos par viņiem. Bet nu, kad stāstiju patiesību un no sirds-man neticēja. Bet tie cilvēki, ar kuriem man patika spēlēties un vēl nesen es paspēlējos atkal-viņi vēl aizvien uzskata, ka tā bija patiesība, bet tas,kuram vajadzēja man ticēt un vajag vēl aizvien-viņš netic un uzskata to par īstenību. viņš nesaprot šo anu spēli un patiku pasmieties par cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņi ir pasaules nabas. Ar vārdiem es spēju (un ikviens, ja pareizi izvēlas vārdus) panākt cilvēka pāslepnuma un paštīksmināšanās augšāmcelšanos, kā arī cilvēka iznīcību.
Un es zinu, lai kā arī mani R sāpinātu, es nespētu viņu ar vārdu palīdzību iznīcināt, sagraut, aizskart tā, kā es spētu, jo pārāk viņu mīlu.
vienīgais cilvēks, kuram nemeloju ir Ričards.
un "tā banda" ir nožēlojamāka par nožēlojamu-runāt un intrigot, es piespēlēju un ņirgājos sevī par viņiem, bet tas man ir automātiski, jo man viņi riebjas-kā cilvēki. Un te nu es atduros pret sienu-šīs bandas izrietošā iedarbība uz manu mīlu ir graujoša. Viņš ir vēl padevīgāks spēlītēm un apvārdošanai, taču pret viņu man nav nekādas intereses spēlēties tā.. bet viņš iesaistās tajās spēleš, kuras automātiski spēlēju ar "to bandu". Un es tikai vēlos, lai viņš man ticētu, MAN nevis to pārējo glupībām, kuras tiem liekas tik ieintriģējošas, kaut gan pilnīgi nesvarīgas un meli.