 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Aizmirst. Kāds vārds! Pilns šausmu, mierinājuma un maldu! kurš gan spētu dzīvot, ja nevarētu aizmirst? Bet kurš spēj visu aizmirst? Atmiņu sārņi, kas plosa sirdi. Tikai tad, ja nebija vairs nekā, kam dzīvot, varēja justies brīvs.
nolēmu un sapratu,ka vienīgais,kas man spēs palīdzēt tā pa īstam relaksēties un atslābināties būs jau sen lolotais sapnis palasīt grāmatu (man tā tik ļotipietrūkst pedējā gada laikā).
un te nu es atskārtu, ka ir tik daudz labu lietu tajā ilgi par spēcīgi labo neatzīto Paulu Koelju grāmatu autora darbos- tā neatzīšana ieilga vienīgi tapēc,ka dramatiskās masas skandināja, cik viņš ir labs. Es jau vienmēr sirdī laikambūšu dumpīgais tīnis, kurš nevēlas un atsakās,izslēdz no savam normām masu spriedumus un pieņēmumus,jo es tik dramatiski sirdī vēlos būt es pati, kkādā veidā īpaša un pilnīgi un galīgi apzināties to,ka tomēr neesmu tādakā pārējie,lai arī mēs it kā visi virak vai mazāk esam vienādi,kas būtu tikai loģiski, jo galvenā līdzības iezīme,kuru tāpat nespēj mainīt nekas- mēsesamcilveki, tāpēc jau arī mēs reizēm uzskatam par ticamu faktu, ka esam vienādi,lai kas arī notiktu (galvenās iezīmes ir vienādas, bet pārējās ir katra paša varā, un tāpēc tās ļauj mums būt savādākiem, būt mums pašiem).
un te nu es kko izrakstu Tev no grāmatas, kuru pa kluso lasu,kamēr Ričards ir darbā (uzdāvināju vinamizlaidumā,jo zināju, ka viņam patīk šī rakstnieka darbi + Guntis Bērziņš reiz mūs abus sakārdināja tieši ar šo konkrēto grāmatu).
Paulu Koelju "Portobello ragana" : " Tad ievērodams vecmāmiņas padomu, nolikšu uz naktsgaldiņa atvērtas šķēres, lai tādējādi nogrieztu sapņa turpinājumu.
Nākamajā rītā skatīšos uz šķērēm ar nožēlu un pārmetumiem. Bet man ir jāpielāgojas šai dzīvei,jāpielāgojas vēlreiz, vai arī es sajukšu prātā."
iespējams, šis izraksts Tev neko īsti līdz galam neizsaka un nepaķer. Bet kopā ar visu to pārējo,ko,protams,neizrakstīšu, kā vienmēr,Paulu liek aizdomāties un vilkt paralēles ar saviem sapņiem,kuri mēdz būt mūžam līdzās Tev tādi,kuru piepildījuma nespējamību nekādos apstākļos mēs apzināmies visu to sekošanas laiku mums,lai kā mēs arī vēlētos to piepildi. Un mēs kādās jaukās dienās cenšamies tos izbeigt,lai cik tuvi tie nebūtu mums, bet ta arī nespējam,jo tie taču ir mūsu iekšējās pasaules balsti un spēka devēji-zemapziņa, zemapziņa, mīļie! ;)
-teju vai tas pats-mans sapnis par to,ka es sirds dziļumos vēl aizvien vēlētos dejot baletu un mācīties mākslas akadēmijā,dzīvot harmonisku un mākslas sajūtu pilnu dzīvi, bet kā ir patiesībā?- protams pilnīgi pretēji, bet ikdienas steigā, klausoties mūziku tramvajā, pārgurusi ceļā uz mājām, es tomēr aizsniedzos līdz manam sirds sapnim, un,jā, tici vai nē, bet tasmani atbrīvo un dod spēku. Nu redzi,es tikko atskārtu, cik spēcīgi ir mūsu sirds sapņi un to nozīme ir paraspēcīga un nemaināma. Mums vnk ir jāturpina sapņot,ticēt un dzīvot ar ilūzijām, kurām,protams, jāredz arī mērs.. ko gan es būtu darījusi visu svu dzīvi bez sapņiem? bērnībā bez pasakām un pasaku prinčiem? bez cerībām par labaku dzīvi? bez ticības,ka es spēju? bez sajūtām,ka esmu kas vairāk? bez pārliecības,ka esmu atradusi sev cilvēku visai dzīvei? bez bērna it kāmuļķīgām ilūzijām,ka mīļotie lūkojas uz mani no debesīm un grūtos brīžos man tur savu spēcīgo,maigo un rūpjpilni gādīgo roku man uz pleca no mugurpuses.. tas vienmēr, protams, zemapziņas līmenī, mani tur virs ūdens,lai arī tikko pēc smagas ņurkas.
Un ja kāds izjauc manus sapņus un ilūzijas, to vietā taču nāk citas! Lai arī cik spēcīgi sāpīgi tas tomēr spētu būt-izjaukts sapnis, cerība, atņemtā ticība.. mēs tomēr esam radīti nepadoties un turpināt dzīvot dienu no dienas ar jauniem sapņiem,smaidu un ticību,ka kādu dienu viss varēja, ir, būs labāk, skaistāk,tākā vēlas Tava sirds,lai arī reizēm tomēr apzinamies,ka tik skaisti jau nemaz nemēdz ilgstoši būt. Vnk ir jāiemācās to skaistumu saskatīt ikdienišķajāslietās, vietās, daros utt., lai tas burvīgums būtu dienu no dienas, bet tas prasa tik daudz spēka un enerģijas, sevis kontroles un savaldības. Betmēs taču spējam! mēs taču nepadodamies!mums taču ikvienam, lai arī kāds, bet tomēr.. ir mērķis no rītiem celties un doties.Un paldies ikvienam par to,ka tā mums ir,jo arī tas ir skaisti. Un skaisti ir dzīvot, ko apzināmies ar katru dienu no jauna,kā pirmoreiz! ;)
un es atkal tik gari.. bet tomēr.. man ir sakrājies,piedod. nu gan beidzu un turpinu lasīt tālāk ;)