 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
kā parādīt vīrietim, ka esi seksīga, skaista, gudra,mīloša, gādīga,utt., ja redzi, ka nekad nebūsi tik skaista kā kāda cita, uz kuru viņš skatoties izskatās laimīgs, acis iemirdzas, utt. (piem., interneta bezpersoniskās meitenes). Ts ir tik bezjēdzīgi, pa neveras mute, lai apgaismotu, ka viņas ir tukšas. bet visvairak kaitina tas, ka viņi negrib mūs, sievietes, tā, kā grib tās, kuras ar fotožopa palīdzību radītas kā jaunas personas, respektīvi, neeksistējošas personas viņiem liekas anreāli seksīgas- un reti, ļoti reti kāds vīrietis tā iekāro sievieti, to sievieti, kura ir viņam līdzās, kuru viņš mīl=patiesi mīl, kā iekāro kārtējo cacu, kuras pakaļa ir kaila, krūtis uzsprauztas uz augšu, lūpas ānusa pozā izvirzītas uz priekšu, mazie pirkstiņi gaisā, ļoti daudz tonānā, solārija un lūpu krāsas, pieaudzētomatu, augstpapēdenes, utt.-un cik viņam ir smadzeņu, cik interesantas tās ir-tas nav svarīgi. svarīgākais jau ir tas, ka vienmēr viņu paņemt priekšā būtu augstākā bauda, jo viņai uz pakaļas nav celulīta, viņa vienmēr nēsā ļoti seksīgu apakšveļu. ar viņu, protams, parunāt nav iespējams, jo nosmēķēta balss, vai nodzertas, nonarkotas smadzenes.. vai vnk.. bērnībā kāds ar lāpstu dauzījis.
aij.. es nezinu.
vienu dien es braucu uz skolu, skatījos rīta saulē un sajutu aizdomu, TĀS sajūtas tuvošanos-ka esmu jau tam pāri; man jāiet talāk. Un es spītīgi turos pretī un vēlos, lai TAS nekļūtu par manu pagātni, kurā es neatgrieztos vairs.
jā, man nav skaistuma, donžuanīgu pielūdzeju un naudīgu dzīves piedāvajumu no vīriešu puses, man nav seksīgākā pakaļa Rīgā un garākie nagi /mati/skropstas rajonā, utt., bet man toties būs izglītība- kko tādu vienu dien caur asarām nočukstēju mammai. Viņa uz mani paskatījās ar tik žēlīgi līdzjūtīgu skatienu, ka man likās, ka viņaman savā ziņā saprata, tacu.. diez vai. Man kkā tomēr sap, ka es nevaru būt tāda kā velētos, ka es nevaru būt tā, kas dara traku manu vīrieti, tā, kuru viņš grib visvairak un kura viņamliekas vislabākā. es tacu vienmēr esmu meklējusi mīlestībā to, ka kāds manimīlēs traki, kaislīgi un pilnīgi.
***
no attiecībām, ko es gaidu?- kā man Kristaps jautāja.
-un par atbildi vinš mazliet bija samulsis.
es gaidu un vēlos uzticību (nelokāmu), mīlestību, rūpes, kaislību un patiesu gribēšanu, ticību, sapņus, nākotni.
kkā ta laikam es toreiz atbildeju.
un kas no šī visa ir manās šī brīža attiecībās?!
es reizēm pieķeru sevi skumstam, bet ne vienmēr tā ir, kad es nesmaidu. reizem visvairāk skumstu tad, kad smejos.. jo man kkā stulbi sāp, un reizēm sāp vairāk un vairāk, liekot domāt, ka es tomēr esmu viena, un kkā liekas, ka pie tā arī būtu jāturas, lai nesapētu tik ļoti, saproti? es it kā esmu ar Riču, bet tajā pašā laikā,man jāsaglabā sava telpa, kur aizvērt acis un klausīties sirdspukstos, kad viņš ir tik vēss, kad viņš skatās.. nu Tu zini..
aij.. man kkā bieži vairs negribas runāt. man gribas vnk klusēt. un tad arī prātā nav domu. es vnk klusēju. gluži tāpat kā tas būtu-vnk aiziet gulēt un cerēt, ka rīts tik drīz vēl nepienāks, vai paskries vairākas dienas, nedeļās, mēneši, gadi, lai sāpes atkāptos, bet tās vienmēr velkas mums līdzi, li cik talu mēs būtu aizbēguši no tām.
ANETE, kāpēc neraksti man vēstules?!