 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
ja man būtu ļauts un ja man būtu iespēja, vēlētos skriet līdzi Anetei uz "prom", un skrietu viņai soli priekšā, līdzās, bet ar soli ātrāk.
-kaut gan.. vakar jutu to kolosālo sajūtu, ka esmu izvēlējusies sev tīkamāko nodarbi mācību ziņā- tik tiešām vēlos prom.
un Uģa vēstules + sms ar vārdiem, ka ilgojas pēc manis (tas nozīmē, ka ilgojas pēc Francijas un tur pavadītā laika un piedzīvotā) vēl vairāk uzsit to vēlmi aizdoties prom un būt brīvībā. būt brīvībā no tām sajūtām, kas smacē, no tās diskonforta sajūtas un cilvēkiem, no viņu skatieniem un mūzdien pārmetošajiem vārdiem un skatieniem, viņi nemēdz samīļot, kaut pieskarties, uzlikt roku uz pleca un atzīt savu lepošanos vai atzinību, nē, tie ,mūždien Tevi ievaino atkal un atkal. it īpaši mirkļos, kad tik tikko sadzijusi iepriekšējā brūce, tie atkal norauj kreveli un iemet brūcē sāli. Gribu to brīvību, savu brīvību, gribu izbrīvēt prātu no nejēdzībām un liekulības, no pāri darījumiem un tā visa visa koncentrāta, kas ikdienas tiek izgāzts pār mani, pat garāmgājēji uzgrūžas, izgāžot savu apslēpto agresiju, tāpēc, redz, es nerunāju par konkrētiem gadījuemiem, konkrētiem cilvēkiem, bet par visu kopumā, par Latviju un to, ko viņa man šobrīd dod. man laikam ir par daudz Latvijas. Un man nepieciešams atpūsties no tās un viņas sabiedrības.
lieki piebilst, ka nemēdzu ilgoties pēc mājām, lai arī cik ilgi esmu prom no LV, lai kādās nepatikšanās, lai kur man nāktos gulēt un ar ko pavadīt laiku.. man tas ir vienaldzīgi, j oesot prom esmu brīva un pilnībā atpūšos.