marija_jekabs' Journal

3rd May, 2008. 5:40 pm.

es dusmojos uz sevi, mhm, dusmojos.
šķiet, ka izrādu viņam pietiekami lielu uzmanību, liekas, ka pat uzbāžos vai kaut kā tā. Bet es vnk neesmu pieradusi, ka es kādam patīku, bet viņs man nevelta pienācīgu uzmanību, tā.. it kā viņam būtu vienalga, bet es nespēju- es tiecos pec viņa skatiena, smaržas, siltuma, smaida, pieskāriena, patiesuma, apskāviena.
interesanti ir tas, ka man nav nekādu rozā briļļu šobrīd, jā, nav gan, jo es redzu visus viņa trūkumus, tācu.. kā es to jau sākumā spēju samierinaties, pieņemt, izlikties, ka tie mani nekaitina utt.? - viņā ir kas tāds, kas klusumā izkliedz : "man sāp!" un man arī šis klusuma kliedziens sevī mīt, tas savieno sapratnei, attīsta uzticību un spēj mierināt. Viņam ir viena no bagātākajām dvēselēm, kādas es reiz esmu jutusi, dzirdējusi, redzējusi, ieinteresējusi.
Kādu dienu, kāda meitene būs neizsakāmi laimīga, esot kopā ar viņu- viņs būs tik seksīgs, krāsainu pasauli, bagātu pieredzi un sirdi, dvēsele dziedās neierastas, bet baudāmas melodijas. Un kādu dienu, kāda meitene darīs viņu neizsakāmi laimīgu. Droši vien, ka līz tam vēl pāris gadi jāpagaida (~gads-2).

Make Notes

Back A Day - Forward A Day