 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Nekad nebūtu spējusi kaut iedomāties, ka kas tāds reiz notiks + to izdarīt bija tiešām grūti. Nu man ir arī skumji, jo 4 gadi tomer nav joks..
Es atzinos Vadei, ka esmu zaudējusi interesi par viņu. Tas nozīmē- kā ar nazi. Ilgu laiku viņš klusēja. Tad teica, ka saprotot, taču viņš šaustīja sevi par "kāpēc?!". Teicu, ka nespēju sev to piedot.
it kā viss beidzās mierīgi un klusi. Vienīgi- katrs no mums nu slīka pārdomu jūrā, tā arī nespējot rast atbildi, kas mūs līdz šim novedis.
Neliels robiņš-tukšumiņš. Jo viņš taču vienmēr bija man līdzās, lai arī kur mēs abi atrastos, viņs taču devās mani meklēt uz Franciju, viņš taču bija mana labakā fantāzija un es viņa, nezinot par viņu iti neko, zināju par viņu tik sasodīti daudz.. neticot nevienam viņa vārdam, es ticēju pilnīgi visam, ko viņš man teica, stāstija, viņš vienmēr ļāva man saglabāt ticību sev un justies īpašai, utt.
Taču kas viņš man skaitijās- draugs, kolēģis, mīļākais, paziņa, svešinieks? Kas? Tipakt klusi kā viņs ienāca manā dzīvē, tā arī pilnīgi dabiski un neuzkrītoši no tās izslīdēja, saglabajoties kā leģenda manās atmiņās. Viņam vnk vairs pie manis nav vietas.
neprotu izskaidrot to, kas vakarvakara notika.