pienāk man tāds vīrietis bārā un saka, ka viņam kauns no manis. man jau vienalga, bet tomēr jāpajautā pieklājības pēc, kāpēc, jo ir skaidrs, ka šādas frāzes ir ar nodomu bārstītas.
viņš man saka, ka vaibstus atpazīstot, vai mēs sākumskolā paralēlklasēs neesam mācījušies. viņam esot Zemmere audzinātāja, bet man audzinātājas un audzinātāji mainijušies viens pēc otra.
es to cilvēku tiešām neatceros, bet tolaik man bija jāiet pusstunda līdz skolai ar kājām pa dubļiem, sniegiem, jāslēpo ziemā ar slēpēm pa mežu un jādzied korī par meiteni, kas pie Daugavas Latvijai svētību lūdz (tad es apraudājos).