tad vienā brīdī pēc karnevāla karaļa un karalienes, uz skatuves parādās 10 mazgadīgas meitenes, visas tērptas kā mākslas vingrotājas. un sāk dārdēt tādi ātri tipa marša tipa nezinkā ritmi. un tās meitnees uzreiz sāk cilāt kājas augšā lejā augšā lejā un sānu uz priekšu, rokas pa gaisu un tik lēkā un tik lēkā. kombinē kustas viņu krūtis un operators vēl pievelk tuuplānā viņu dupšus. viss kustās, ātrāk ātrāk ātrāk. meiteņu sejās lasāms saspringums un lepnums par sevi. mazās vācu dūdiņas tik lēkā, copēs savākti mati, sarkanas lūpas, viss nostiepts, augumi mazi lieli un visādi. un visi ir vienkārši šokā. pēc priekšnesuma skaļi svilpieni, tēvs stāsta anekdotes par nacistiem un es saku, Hitlers ir dzīvs. Tas saucas dizaina meses atklāšanas pasākums.
bet man šoks. neticēju, ka tā vēl notiek.
pēc tam šlāgeri. vācieši ceļ rokas gaisā, plaukšķina, dejo rindu dejas un dāmas dejo uz krēsliem, visi sadzērušies, Beer, saēdušies wurst un keese un vēl veis un rot wein.
un tik jandāliņš aiziet