apskatījos Modas Nīkanderes filmu "Fotogrāfe no Rīgas". galvenajā lomā bija Inta Ruka. un viņas mamma.
filma tāda ar šādām tādām noskaņām: Ruka fotografē Amālijas ielas iedzīvotājus, sakārto vienai meitenei matus, ar vienu večiņu parunājas un ēd bulciņas. Laukos iedzer uzlējumu, nogriež matus tantei un uzdejo ar paziņu.
tad vēl daudz Rukas mamma: pirmais fotoaparāts, māja, un arī vecuma plānprātība un tāpat mīlestība, kas nav vārdos.
Un tad Ruka arī apkopēja un viņas bailes no tā, ka kādu dienu nebūs naudas.
Un viņa kā fotogrāfe, kas pārdzīvojusi savu pirmo vīru, atradusi citu, uzcēlusi māju, fotografējusi, nefotografējusi, fotografējusi.
un tad tie lauku iedzīvotāji.
vēl bija vannas ainas dažas. un pāris atkāpes vēsturē.
kaut kas nokaitināja jau filmas vidū. tur jaunības dienu paziņa, kuru kopā ar bērnu un vīriem Ruka fotografējusi. Un viņa palikusi viena meža vidū bez vīra. Viena skrien pakaļ govij un visa zāle smejas. tāpat smejas, kad viņa par saviem matiem šķendējas.

tāpēc man divas attieksmes: viena, kas skarba un naidīga un skumja par tiem ļaudīm, kas Ruku par pasaules slavenību uztaisījuši, kamēr paši vientuļi cīnās ar lediem un sniegiem, mežiem un vientulību un kurus gan fotografe, gan režisore tā kaut kā izģērbj (nu kapitālisms).
un otra, kad gribas smieties, jo sniega čupas Rīgas centrā man liekas režisores lielākā cerība.